Indras stāsts “Kā es braucu, braucu, braucu Kati lūkoties”
papildināts ar Māra izsūtītajām un saņemtajām īsziņām (tikai tām, kuras attiecas uz brauciena tēmu, protams), bildēm un vietumis dažiem komentāriem par ārēji neredzamiem iemesliem, kādēļ kādā brīdī lēmām rīkoties tā, kā rīkojāmies. Komentāri kursīvā
Laikam ir nedaudz pārspīlēti teikt “lūkoties”, jo es pat īsti nenoloju cerības vispār kādu melno stārķi ieraudzīt. Tomēr, kad Māris man piedāvāja ekspedīciju “Pakaļ Katei”, es piekritu zibenīgi. Dullums ar gadiem nemazinās. Aptuvenais maršruts bija zināms, tāpēc pāris zvanu uz vēstniecībām, vienas nesazvanāmās vēstniecības apmeklējums, un ir skaidrs, kādi dokumenti, kur un kāpēc vajadzīgi. Ceļasoma sakrāmēta, auto ar papīriem apbruņots, un 10. augustā ap četriem pēcpusdienā lepni uzsākam ceļu pakaļ vienai lidojošai “adatai” kaut kur pāris tūkstošu kilometru attālumā.
Komandā es, Māris Strazds un Maija Rozenfelde. Māris tas galvenais gan pa stārķiem, gan maršrutiem. Nu vispār galvenais. Maija – asistente un piešoferētāja. Es – galvenā šoferētāja un iemūžinātāja.
Kā jau kārtīgā “ekspotīcijā”, ir labi, ja ir zināms kaut viens pieturas punkts, uz kuru dodamies – Ļvova. Tātad braukšana līdz uzvarošām beigām – t.i. ukraiņu rietumu citadelei, kur mūs sagaidīs. Ap vieniem naktī es patiesi priecājos, ka mašīnā ir vēl viens šoferītis – Maija. Mēģinu nolikties uz auss, kamēr Māris izklaidē Maiju, lai viņai nav tik garlaicīgi grozīt ripuli. Pēc četrām stundām, kad jau uz rīta pusi velk, arī Maijai ir lielais piekusums, un pie stūres atkal sēžos es. Ginta dotais GPS ceļvedis ir uzdevuma augstumos un ik pa laikam izsaka savas piezīmes, kur pēc viņa domām būtu jādodas, aiz loga aust rīts ar jau izmainījušos ainavu un dūmakā ietinušos sauli.
Polijas nakts paliks atmiņā ar slēgtiem benzīntankiem un tai skaitā arī tualetēm, kas vainagosies ar laikā neatvērtu tualeti diezgan klaja lauka vidū pēc sešiem rītā.
Nu neko – Polijas ābeļdārzi ir dažreiz ir ļoti noderīgi…Pēdējie km pa bāni, un Ukrainas robeža ir klāt. Tagad man ir skaidrs, kāpēc pirms robežpunktiem ir tādas problēmas ar tualetēm – rindā sēžot un gaidot saprotam, ka cilvēks, kam “ļoti vajag”, ir daudz vieglāk ietekmējams, lai izstāstītu savus slēptākos nodomus. Veiksmīgi tikuši pāri robežai, jau Ukrainā dodamies uz Ļvovu.
Mana sliktā pieredze par Ukrainas ceļiem pagaidām neapstiprinās – labs, patiešām labs ceļš līdz pašai Ļvovai, kuras zīmi tā ari nepamanām…
Natālija un Andrejs, kas mūs gaida pie robežzīmes esot pamanījuši mašīnu ar LV numuru, bet mēs attopamies Ļvovas vidū pie remontdarbiem. Jābrauc apkārt pret kalnu. Un, ak vai – manas prasmes autobraukšanā, pēc garā ceļa no LV, ir krietni nobālējušas. Braucot aiz smagā, mašīna noslāpst pamatīgā plūsmā… Cik nu ātri satrauktais prāts spēj, piedabūnu auto pie dzīvības un kopīgiem spēkiem mēģinām atrast vietu, kur sagaidīt mūsu sagaidītājus.
Māris: Stāsta autore un ceturtais, ļoti svarīgais ekspedīcijas dalībnieks – Dacīte (kā mēs saucām balto Daciju) pirmajā brīvajā stāvvietā Ļvovas centrā
Kamēr es niekojos ar aparātiem, man no mugurpuses tiek pasniegta roka, un kāda patīkama balss saka, ka ir Natālija. Aleluja! Mēs ļoti uzmanīgi un rūpīgi tiekam aizvadīti līdz dabas muzeja pagalmiņam, kafija jau ir galdā un sākumā nedaudz nervozas un uzmanīgas sarunas, kas ātri vien pāraug draudzīgā čalošanā, iet vaļā.
Māris: Ekspedīcijas komanda kopā ar Ukrainas galvenajiem melno stārķu pētniekiem Ļvovas dabas vēstures muzejā. No kreisās Indra, Andrijs, Natālija, Māris un Maija
Pēc pusdienbrokastīm (pulkstens jau ir pēc 12) Māris lūdz samainīt naudu, kamēr viņš ar Andreju apspriedīs melnā stārķa zinātniskos aspektus (es taču drīkstu nedaudz pasmaidīt par apsēstajem), un mēs ar Maiju veiksmīgi izmantojam šo laiku un Māra lētticību, lai kopā ar Natāliju izskrietu (vārda vistiešākajā nozīmē) cauri Ļvovas vecpilsētai. Kad mācījos Ukrainas kultūras vēsturi Harkovā, es iesmēju par baroku Ukrainā, bet tagad es savus smieklus ņemu atpakaļ – baroks Ukrainā IR!
Indra: Skrējiens gar un cauri Ļvovas barokam
Ja gribat redzēt pilsētu, kurai pie šūpuļa ir stāvējuši poļi, ukraiņi, ungāri, armēņi, ebreji un pat turki, tad brauciet uz Ļvovu! Slāviskais mijas ar eiropeisko, bet viss kopā veido saskaņu, radot dažu labu arhitektūras pērli, kas elpai liek aizrauties.
Indra: Skrējienā caur Ļvovas centru ar acu katiņiem…
Ak jā, bija jāmaina nauda! Bankā man prasa pasi, kura ir mašīnā. Natālija, superīgā Natālija aši izsniedz savējo un desojam uz muzeju.
Pa to laiku Māris ir pārmērījis 19. gs. melnā stārķa izbāzeņus. Te jāstāsta, ka Ļvovas dabas muzeju dibinājis grāfs Vladimirs Didušickis 19. gs. savā pilī. Muzejs laika gaitā ir sācis brukt – koka pāļi sapuvuši un māja sēdusies, tāpēc ar vietējo fondu palīdzību tas tika gandrīz atjaunots. Gandrīz tāpēc, ka atāca karš un diemžēl finansējums ir apturēts. Tā nu viņi dzīvojas starp grāfa laikā gatavotajiem skapjiem un grāfa veidoto kolekciju. Patiesībā šķiet, ka Ļvovā karu nejūt. Bet tas tikai šķiet. Kad saruna nonāk līdz šīm lietām, viņi stāsta ļoti lietišķi, tikai kaut kur no tāluma ir jūtamas skumjas, kas tiek rūpīgi slēptas. Ukrainā nav neviena, kuru karš nebūtu skāris, arī Ļvovā ne – Natālijai ir gājuši bojā draugi Maidanā, un nekur nepazūd pavēstes par iesaukšanu militārajā dienestā. Ukraina cenšas dzīvot – tā es nosauktu sajūtas kopumā.
Kā izrādās, mūsu galamērķis šodien nav Ļvova, bet gan pilsēta 250 km attālumā – Kameņeca-Podiļska. Natālija saka, ka esot ļoti skaista. Tikai man nekādi nav saprotams, kāpēc šie 250 km līdz skaistumam ir jābrauc… 4,5 stundas! Pagaidām nav saprotams. Bet drīz… Natālija ar Andreju pavada mūs līdz pilsētas robežai un novēl mums… nevis laimīgu ceļu, bet līdzenus ceļus. Pēc šiem 250 km es zināšu šī vēlējuma patieso būtību.
Līdz šim nobraukti 1061 km, ceļā 21 stunda 57 minūtes. Turpinājums sekos
