Galvenais jaunums ir ziņa par to, ka vakar, pateicoties uznākušajam sliktajam laikam, kas, iespējams, piebremzēja Meijas “plosīšanās” mērogus un Ievas Mārdegas palīdzībai ar transportu (Paldies!), izdevās lejuplādēt viņas Latvijas Odisejas datus. Sākumā šķita, ka šī ekspedīcija beigsies līdzīgi kā brauciens pēc Kates datiem. Mēs bijām tikko ieradušies vietā, kur putns bija uzturējies pirms dažām stundām un bridām pāri laukam Toras upītes virzienā, kad Ieva pamanīja – tur kaut kas lido. Arī es ieraudzīju šo “kaut ko”, kas izrādījās melnais stārķis. Pagriezu antenu pret patālu (ap 600m) lidojošo putnu un, jā, tā bija Meija! Bāzes stacija ar kuru notiek datu lejupielāde sāka atrādīt pārrakstīto datu porcijas, bet es ar vienu aci sekoju displejam un ar otru putnam, kurš slaidos lokos tuvojās meža galotnēm, un tad pazuda aiz tām. Dati vēl kādu brīdi nāca, bet tad, protams, kontakts pārtrūka. Tikai šoreiz, atšķirībā no Kates, kura nepārprotami aizlidoja, bija diezgan lielas izredzes, ka Meija ir nolaidusies Torā – turpat, kur ganījās divas gan visu vakardienu, gan aizvakar.
Pāri lauka malā atstātajai atmatai izlauzāmies līdz mežam un tad cauri mežam devāmies upītes virzienā. Tikko piegājām meža malai un varēja jau redzēt upmalas niedras, bāzes stacija atkal uzķēra raidītāju :-). Tikko atsākās lejuplāde, apstājos un sagaidīju, kamēr parādījās laimīgais TAG COMPLETE, kas nozīmē – visi raidītājā uzkrātie dati ir iegūti. Drebošām rokām turot bāzes staciju vienā un antenu otrā rokā, likās, ka lejupielāde ilgst mūžību, bet no Ievas piefiksētajiem gps rādījumiem pēcāk uzzināju, ka “mūžība” ir ilgusi tieši divas minūtes… Tagad varēja riskēt iet tuvāk, mēģinot putnu ieraudzīt un, varbūt arī nofotografēt. Jāsaka, uz sauso grāvju fona Toras upīte, kaut gan “savaldīta”, te patiešām izskatījās simpātiski – ar tekošu ūdeni un vietām grantainām sērēm.
Izejot pretī taisnei, kurā Meijai vajadzēja būt, ar niedru skupsnas vienu brīdi tā kā pamanīju upītē bradājošu putnu. Slēpjoties aiz krastu niedrēm, sākumā pa ūdeni (tā bija visvieglāk iet) bet pēc tam pa diezgan slideno krastu centos pieiet tiešā redzamības attālumā. Kad jau putnu ieraudzīhu un sāku fotografēt, iedarbojās pirmais Mērfija likums.
Meija barojas Torā
Atmiņas kartē beidzās vieta. Turpat uz ātro sāku dzēst no kartes jau pārkopētos failus. Tad, pēc kādiem desmit kadriem atcerējos, ka kamerais ir neparezis fotografēšanas režīms un jutība. Pārstādīju arī to, taču mana rosīšanās uz plikās upītes atbērtnes nepalika nepamanīta. Ar puslīdz pareiziem iestādījumiem pieliku kameru pie acs, uztaisīju pāris kadrus un Meija devās prom. Labāk tālāk no tādiem (kā es)… Šodien viņa jau ir devusies uz citu vietu turpat netālu, bet joprojām Latvijā. Pievēršoties meijas (ne)ceļošanai, jāsaka, ka viņa patiešām krietni atšķiras no visām pārējām šīgada ceļotājām. Vēl jau satraukumam nav liela pamata, taču viņa jau ir nolidojusi vairāk nekā 900 km, bet joprojām nav migrāciju sākusi…
Meija Torā 123 dienu vecumā
Visas citas “jaunkundzes” ir stipri tālāk un gandrīz visām turpinās barošanās pauzes. Upene joprojām ganās pa Čehijas un Polijas robežupi Olšu netālu no Polijas pilsētiņas Ciešinas (Cieszyn), Feja turpina ganīties pa Vislas palienēm Polijas dienvidaustrumu daļā, Sarma, pēc četru dienu pārlidojuma aizvakar sasniedza kādu nelielu dīķsaimniecību netālu no Kobrinas pilsētiņas (Baltkrievijas dienvidrietumu daļā) un divas dienas ganījās tajā. Šodien raidīšanas brīdī viņa ir bijusi “nezonā”, kas varētu nozīmēt to, ka viņa ir devusies tālāk, domājams, ka jau Ukrainā. Zuze un Kate dzīvojas turpat, kur iepriekš, abas Rumānijā – Zuze netālu no Bukarestes, bet Kate savā pērnajā ganību vietā Moldovas palienēs.
