Tā kā Āfrikā ar mūsu putniem “nekas tāds” (par ko būtu vērts speciāli ziņot) nenotiek, beidzot pievērsīšos iemesliem, kādēļ goriem klājas tā, kā klājas. Pirmkārt, Latvijā, bet ne tikai, jo šajā pasaulē viss ir diezgan saistīts. Tāpat gribot negribot nāksies pievērsties arī (mežu ciršanas un (ne)sargāšanas) politikai, tās īstenojumam, situācijas atspoguļojumam dažādos mēdijos un daudziem citiem, sākotnēji šķietami nesaistītiem jautājumiem. Tas, ko gan mēģināšu saglabāt katrā atsevišķā gabaliņā, ir goru daļas pārsvars pār pārējo daļu “dāvanu komplektiņā” ¹ – vai tās būtu pasāžas meža izciršanas atbalsta brālību argumentos virtuālajā pasaulē vai citāti no nopietnas literatūras. Tāpēc katrā reizē tikai par vienu tēmu, vai pat vienu daļu no tēmas. Šoreiz par ligzdu kokiem.

Automātisko fotokameru (turpmāk AFK, ar tiem iegūtās fotogrāfijas citētas kā “Goru Izpētes Projekts”, saīsināti GIP) dati vēsta, ka daudzās ligzdās putni cīnās. Parasti cīņas blakus produkts ir arī ligzdā jau esošā dējuma bojāeja. Tāpēc attiecīgajā gadā izaug mazāk mazuļu (kas ilgtermiņā ir viens no galvenajiem skata krituma iemesliem), jo melnie stārķi parasti atkārtoti nedēj. Ligzdošanai pieejamā sezona mūsu platuma grādos vienkārši ir par īsu. Daudzos gadījumos ticamākais cīņu iemesls ir partnera (parasti mātītes) trūkums, bet par to kādu citu reizi. Taču ir dokumentēti arī tādi gadījumi, kad cīņā par ligzdu iesaistās divi pāri. Šajos gadījumos partneri ir abiem tēviņiem (kuri ir tie, kas parasti cīnās) un kautiņa iemesls ir ligzda kā tāda. Par kaut ko, kas ir viegli pieejams visur, neviens necīnās. Ligzdu katram putnam it kā vajadzētu prast uzbūvēt pašam, taču vietu esamību viņi nevar ietekmēt. Ligzdu būvei piemērotu vietu esamību ietekmē cilvēki, vai, ja pielietojam mūsu vēsturē, saziņā un apziņā tik svarīgo “mēs un viņi” principu², tad “viņi” – proti, tie kas apsaimnieko (Latvijas) mežus.

Latvijā “viņiem” šķiet, ka viss ir kārtībā. Vairāki avoti, kurus var “bāzt vienā maisā” tieši pēc vienotā viedokļa par šo tēmu, vēsta, ka viena nocirsta koka vietā tiek(ot) iestādīti divi kociņi. Piemēram minēšu tikai dažus svaigākos: AS “Latvijas valsts meži”³: “Ikviens koks savas dzīves laikā saražo 727 kilogramus skābekļa. Katra nocirstā koka vietā valsts mežos tiek iestādīti divi jauni kociņi, tādējādi skābekli ražo 52% mūsu valsts teritorijas”⁴. Gadu vēlāk, LETA izplata biedrības “Zaļās mājas” veikta pētījuma rezultātus, kurus dažādās vietnēs ar nebūtiskām izmaiņām izplata vairāki avoti ⁵, ⁶, ⁷. Biedrības vadītājs Kristaps Ceplis vēsta: “Latvijā tiek īstenota ļoti aktīva mežu atjaunošana, faktiski katra nocirstā koka vietā iestādot divus jaunus stādiņus. Ieskatam skaitļi: 2010.gadā tika atjaunoti 32 200 ha mežu, 2012. gadā – 35 200 ha, 2014. gadā 38 000 ha, bet 2015. gadā atjaunoti 41 700 ha mežu.”⁸

Vispirms mazliet “teikuma analīzes” tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, vai saprotama izteikšanās latviski sagādā grūtības tāpat vien. LVM ir pārliecināti par to, ka iestāda divus kociņus, (jo paši ar to nodarbojas). K.Ceplis par to nav pārliecināts – viņš tikai raksta, ka (varbūt) “iestādot”. Vai viņš tā raksta tāpēc, ka pats neko nestāda un par citu teikto bez datu pārbaudes patiešām nedrīkst būt drošs, vai tāpēc, ka netic LVM rakstītajam, var atbildēt tikai viņš pats ⁹. Bet tas nav būtiski.

Svarīgākais, kas ir šajos tekstos, ir tajos lietotie apzīmējumi – nocērt kokus, bet iestāda kociņus (³), vai stādiņus (⁵,⁶,⁷). Jau lietotie vārdi norāda uz atšķirību, bet tā nekādi nenorāda uz šīs atšķirības lielumu. Man šķiet, ka stādiņš ir kaut kas mazāks par kociņu, bet arī tas nav tik svarīgi – abu šo vārdu forma nepārprotami norāda, ka tie ir atšķirīgi / mazāki nekā “koks”. Noteikti ir lasītāji, kas šim manam viedoklim nepiekrīt, un tieši tā tam ir jābūt. Vārdu saturs gandrīz katra to lietotāja galvā (mazliet) atšķiras un, jo vairāk variantu aptver vārda apzīmētais “vienums”, jo šī katra lietotāja smadzenēs iztēlotā atbilstība ir daudzveidīgāka. “Koks” ir ļoti lielu variantu kopu aptverošs vārds, tāpēc varbūtība, ka visi cilvēki vārdu “koks” vizualizē vienādi, ir tik tuva nullei, ka to var uzskatīt par nulli. Ja veiktu latviski runājošas sabiedrības aptauju par to, kādā vecumā kociņš kļūst par koku, diezgan droši prognozēju, ka šī robeža krietni atšķirtos gan dažādām koku sugām, gan par vienu sugu dažādiem respondentiem. Turklāt, ja jautājumu uzdotu nevis ar vārdiem, bet ar attēliem, atšķirība varētu būt krietni lielāka. Koku lielums ļoti variē atkarībā no augšanas apstākļiem. Domāju, ka lielai lasītāju daļai purvā augoša priedīte tā arī paliktu priedīte (jo attēlā vecumu redzēt nevar), bet uz jautājumu vai 100-gadīga priede ir koks vai ne, lielākais vairums atbildētu, ka ir (kaut runa būtu par to pašu purva priedīti). Viens variants salīdzinājumam “viens koks un divi stādiņi” ir parādīts attēlā.

Attēla kreisajā pusē viena liela priede (kas ir ciršanas vecumu jau pārsniegusi; © H. Hofmanis un M. Strazds) attēla labajā pusē divas priedītes, kādas stāda (nocirsto koku vietā) © M. Strazds.

Pagaidām es šādu pētījumu neesmu veicis, tāpēc sabiedrības viedokli minēt neņemos. Es pats 10-gadīgu priedīti par koku nesauktu nevienā gadījumā, bet par 20-gadīgu ilgi domātu – vai tas jau ir koks, vai vēl nav. Ja vērtējam koka derīgumu konkrētai vajadzībai, izlemt ir vieglāk. Protams, ja mūs interesējošajai vajadzībai ir zināms vai noteikts kāds izmērāms slieksnis. Ja mēs gribam priedi cirst, tad pēc pašlaik spēkā esošajiem likumiem, tai jāsasniedz 101 gada vecums (vai noteikts diametrs). Melnais stārķis var uzbūvēt priedē ligzdu, ja tā ir vismaz 90 gadu veca. Tomēr tādu gadījumu ir ļoti maz. Tik jauni koki ir ar pārāk trausliem zariem un lielākas ligzdas svaru nespēj nest. Daudz labāks rādītājs ir ligzdas nest spējīgu priežu vidējais vecums un tas ir 205,6 gadi ¹⁰.

Skaidrs, ka vizualizētajā piemērā redzamais stārķa ligzdas koks nav “vidējais” stārķa ligzdas koks. Patiesībā tas ir vecākais koks, kādā stārķa ligzda Latvijā ir atrasta (bet ne vecākā priede, kāda ir zināma). Šī koka vecums 1998. gadā bija 412 gadi. Te var rasties jautājums, kā es to tik precīzi varu pateikt. Tas, protams, ir aprēķins, taču aprēķins, kas balstās uz labāko pieejamo informāciju. Ar pieauguma svārpstu iegūtajā urbuma stienīti precīzi varēja izskaitīt 330 gadus, taču koka vidusdaļa bija caura. Trūkstošās koka centrālās daļas diametrs bija 44,6 cm. Lai iespējami precīzi noteiktu dažādu priežu vecumu, ja urbums ir veikts dažādā augstumā, es esmu mērījis pieauguma un vecuma izmaiņas dažādos apstākļos augošām priedītēm ik pa 10 cm līdz 130 cm augstumam. 120 cm augstumā (kā veikts šī koka urbums) vidējais priežu vecums ir 10 gadi. Priedes, kas aug kādreizējās lauksaimniecības zemēs un ļoti labos augšanas apstākļos klajumos aug ātrāk, taču jāatceras, ka pirms vairāk nekā 400 gadiem, kad šis koks sāka augt, cilvēce vispār nezināja par mākslīgo mēslu eksistenci. Tad nekur un nevienam uz galvas ar nokrišņiem negāzās mēslojums, ielabojot jebkuru augsni, un konkrētajā vietā nav ļoti auglīga augsne pat vēl tagad. Es sava koka caurumu “aizpildīju” ar 10 gadiem “līdz zemei” un 72 gadiem līdz tai koka daļai, kas saglabājusies izmērāma, izmantojot lielāko ikgadējo pieaugumu, kādu varēju atrast visu ligzdu priežu urbumos (kopā tādu man ir vairāk nekā 160).

Salīdzinājumam šobrīd augošām priežu audzēm, kuru stumbru vidējie diametri ir robežās no 40 līdz 46 cm (serde gandrīz nekad neatrodas tieši koka vidū, tātad tā var būt gan tuvāk urbuma “beigām”, gan tālāk no tā nekā teorētiskais caurā vidus centrs) vidējais vecums ir 149 gadi (40 priežu tīraudzēm ar šādu diametru no datiem, kas ir manā rīcībā), bet variācija 83 līdz 223 gadi. Tikai trīs no šīm 40 audzēm bija jaunākas par 100 gadiem – attiecīgi 83, 87 un 96, turklāt, vesela koka diametrs ietver sevī mizu, kas šāda vecuma kokiem var būt pāris cm bieza. No tā izriet, ka es esmu pieskaitījis par vienu gadu mazāku skaitu, kā mazākais man zināmais vecums tāda izmēra priedei. Ja būtu pieejami vairāki urbumi no dažādām pusēm, kas ļautu novērtēt serdes atrašanās vietu un no tā trūkstošās daļas garumu, aplēse būtu precīzāka. Visticamāk šī priede ir daudz vecāka. Ja tā augusi arī pirmo (nezināmo) sava mūža daļu tā, kā atlikušo, tad tās vecums krietni pārsniedz 500 gadus, bet paliksim pie esošā aprēķina. Pirmajā gadā, kad šajā ligzdā stārķis sekmīgi ligzdoja, pēc šī aprēķina koka vecums bija 409, pēdējā – 427 gadi. Ligzda un koks joprojām ir savā vietā, bet pāris pēdējos gadus tā ir pamesta dēļ postījuma pēdējā ligzdošanas reizē. Cik sena ligzda ir bijusi atrašanas brīdī, nav zināms, un, zinot koku vidējo vecumu, principā ir pilnīgi iespējams, ka šajā kokā stārķi ir ligzdojuši arī pirms 200 gadiem. To mēs nezinām. Taču mēs droši zinām, ka koks ir stārķim derīgs šajā diapazonā – no 409 līdz 427 gadiem. Attēls ir uzņemts 2006. gadā, kad pēc šāda aprēķina kokam ir 420 gadu.

Arī šis koks, lai cik vecs tagad nebūtu, reiz bija stādiņš. Taču nebūt ne katrs stādiņš kļūst par vienkārši koku, nemaz nerunājot par šādu koku. Var iestādīt viena koka vietā divus (kā to acīmredzot dara LVM) vai desmit (ar šādu skaitu lepojas Rīgas mežu pārvalde ¹¹), bet vai ar to pietiek? Un, ja pietiek, tad kam pietiek?

Vispār nav stulbākas nodarbes, kā prognozēt nākotni, kas būtībā ir mēģinājums noteikt kāda kociņa (vai jebkā cita) likteni kaut vai 10 gadus uz priekšu. Taču par laimi, mēs dzīvojam nākotnē, ja uz to paskatās, teiksim no baronu laiku mežsarga skatupunkta, kurš darbojās pirmās atmodas laikā vai pirms tam, XIX gs. vidū. Iedomāsimies, ka pēc plaša deguma viņš barona uzdevumā organizēja pagasta zemniekus talkā apsēt izdegušo platību ar mežu un nekādi nevarēja zināt, ka pēc dažām desmitgadēm izaugušajai jaunaudzei pāri ies 1. pasaules karš, kura laikā fronte iestrēgs šķērsām Latvijai uz teju diviem gadiem. Šajā laikā kokus vajadzēs ierakumu būvei un ugunskuriem apsildīšanai, tad sekos valsts atjaunošana pēc kara un zemes reforma, kad daudzus mežus atdeva zemniekiem saimniecību atjaunošanai un ēku būvei, tad sekoja otrais pasaules karš, tad pēc laika 1949. gads, kolhozu veidošana un padomju saimniekošanas bardaks, 1967. un 1969. gada lielās un daudzas mazākas vētras un tā tālāk un tamlīdzīgi. Taču mēs to visu zinām un varam šodienas situāciju izmantot, lai novērtētu šāda veida prognozes, ko kāds varētu būt izteicis / rēķinājis pirms 100, 200 vai vēl vairāk gadiem.

Koku skaitīšana ir diezgan laikietilpīga nodarbe, turklāt skaitāmo vienību būtu tik daudz, ka sajuktu ļoti ātri. Par laimi, jau pāris tūkstošus gadu šādu darbību veikšanai (dažādu resursu apjoma novērtēšanai) ir radīta matemātika, bet tā kā meži ir ļoti svarīgi resursi, ieinteresēti cilvēki jau sen ir radījuši metodes, kā to var izdarīt. Ja vēl kāds pirms tam ir bijis mežā un visus vajadzīgos mērījumus un aprēķinus veicis, var pat pats neiet uz mežu. Valsts mežu reģistrā ir atrodami visi vajadzīgie dati gan par audzes sastāvu, gan tās šķērslaukumu, gan koku vidējo caurmēru audzē. Šķērslaukums ir visu koku kopējais laukums vienā hektārā ¹², bet no koku vidējā caurmēra var izrēķināt viena “vidējā” koka laukumu. Tālāk pietiek ar pirmo klašu zināšanām matemātikā, lai izrēķinātu koku skaitu – kopējo koku laukumu izdalām ar viena koka nosegto laukumu un iegūstam skaitu. Protams, jebkāda liela datu kopa var saturēt un satur kļūdas, kas var būt gan neprecīzi mērījumi vienam vai otram no parametriem, gan vienkārši kļūdas, kas rodas, negribot trāpot pa nepareizu taustiņu, ievadot skaitļus datu bāzē. Tomēr matemātiskās statistikas burvība un spēks ir tajā apstāklī, ka viena vai dažu pat ļoti aplamu datu ietekme uz vidējām vērtībām ir gandrīz nekāda, ja datu kopa ir liela. To viegli saprast, pārnesot situāciju uz lēmumu pieņemšanu balsojot. Ja lemj trīs cilvēki, tad vienas balss īpatsvars ir 33,4%  ja 100, tad tas ir 1%, bet ja balso 1,2 miljoni, tad “ko nu es tur iešu, manai balsij tāpat nav nekādas nozīmes”. Jebkādas kļūdas lielā datu kopā ir šādi “nebalsotāji”.

Jau esmu minējis, ka nu jau krietni ilgi es strādāju pie sugas aizsardzības plāna sagatavošanas mežirbei. Lai varētu izprast dažādu faktoru, tostarp mežsaimnieciskās darbības, ietekmi šīs sugas skaita sarukšanā, 2016. gada sākumā no valsts mežu reģistra es saņēmu lielu datu kopu par visāda veida mežiem visā Latvijā. Es nolēmu pamēģināt izmantot šos datus, lai izrēķinātu, cik tad koku dažāda vecuma audzēs ir, un tā novērtēt, cik lielas ir kāda stādiņa izredzes sasniegt konkrētu vecumu. Vienkārši apkopojot no šķērslaukuma un koku caurmēriem izrēķināto koku skaitu 3315 priežu tīraudzēs Excel tabulā, no tiem viegli var iegūt diagrammu.

Programma izrēķina gan tendences līkni, gan formulu, ko var izmantot tālākiem aprēķiniem (lai noteiktu koku skaitu jebkurā interesējošā vecumā). Kociņiem līdz 20 gadu vecumam datu bāzē nav šķērslaukuma (tāpēc, ka tie nav sasnieguši šķērslaukuma mērīšanas augstumu), tādēļ diagrammā nav datu par koku skaitu šo vecumu audzēs. Tendences līknes sākums ir iegūts, ekstrapolējot to uz trūkstošajām vērtībām. Latvijas likumi ¹³ nosaka, ka vienā hektārā ir jāstāda lielāks priedīšu skaits – 3000. Dabisko sējeņu būtu vēl vairāk un, ja es kā izejas punktus lietotu šos skaitļus, visas manas aplēstās proporcijas būtu vēl “skarbākas”. Tālāk es rēķināju šādi. Ja viena gada vecumā audzes vienā hektārā ir 1916 kociņu, bet, teiksim, 101 gadu vecumā 512, tad šo gadu laikā 512 kociņi ir izdzīvojuši, bet 1404 ir gājuši bojā – vēja nolauzti, nosaluši, bebru nograuzti, briežu vai aļņu apēsti, nocirsti. Nav svarīgi, kā tie ir gājuši bojā, jo datu kopā ir ietverti visi šie faktori. Dati ataino reālo koku skaitu “statistiski vidējā” audzē, kur to dzīves laikā ir noticis viss pieminētais un vēl daudz kas nepieminēts.

Mūs interesējošais stādiņš var būt gan to skaitā, kas audzē izdzīvo, gan to, kas neizdzīvo, tāpēc tā izredzes sasniegt 101 gadu vecumu ir 1:3, 207 gadus – 1:14 un tamlīdzīgi. Taču ilga laika gaitā mainās (samazinās) arī dažādu vecuma audžu skaits, ne tikai koku skaits tajās. Ja ņem vērā koku kopējo skaitu visās viena vecuma audzēs, tad skaitļi diagrammas kreisajā pusē ir ievērojami lielāki. To rēķinot, es ņēmu vērā arī atjaunoto audžu platību man pieejamajos datos un pieņēmu, ka visas divgadīgās audzes¹⁴ ir apstādītas, ievērojot likumos noteiktos normatīvus, šai datu rindiņai sareizinot apstādīto platību ar 3000 kociņiem, kam jābūt katrā hektārā. Neattēlošu otru diagrammu, jo tā pēc būtības ir līdzīga. Arī izrēķinātā tendences līkne ir tāda paša veida, bet stāvāka diagrammas kreisajā pusē un atbilstošā formula – y=77188^{e -0.0256x}. Galvenie mūs interesējoši skaitļi ir redzami tabulā.

101 gads ir ciršanas vecums priedei, 205 gadi ir stārķa ligzdas priežu vidējais vecums, bet 420 gadi ir iepriekš aprunātā izcilā koka vecums. Dzīve liecina, ka arī šis aprēķins ir diezgan pareizs. No tā izriet, ka diviem kokiem būtu jāsasniedz 420 gadu vecumu. Kokos, kuri ir apmēram 400 gadus veci (395, 405 un 412), es zinu trīs melno stārķu ligzdas. Tehniski divi no tiem vēl šo vecumu nav sasnieguši un, protams, var paspēt iet bojā…

Bet, atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma – “vai ar diviem kociņiem viena vietā pietiek?”, – atbilde ir – nē, nepietiek pat audzes atjaunošanai. Ja kāds var garantēt, ka konkrētā audze noteikti sasniegs ciršanas vecumu (bet kurš var garantēt to, kas būs pēc 100 gadiem?), tad vajag vismaz trīs. Ja kāds ar šādu biznesa plānu ierastos pie manis (ja es būtu bankas menedžeris) un censtos izmantot to sava biznesa attīstībai vajadzīgā nākamā kredīta saņemšanai, es viņu pieklājīgi noraidītu. Tāds plāns nav ne ekonomiski pamatots, ne ilgtspējīgs. Arī ar 10 kociņiem tikai gandrīz pietiek, lai ciršanas vecumā ar lielu ticamību būtu pietiekams priežu skaits, bet līdz tam, lai kāds no šiem stādītajiem kociņiem sasniegtu stārķa ligzdošanai derīgu vecumu ir VAAAAAAAAI cik tālu! Koku “dārziņš” kā noteiktā laikā novācams burkānu lauks un mežs ar visām tā funkcijām tomēr ir divas ļoti dažādas lietas.

Te “uz skatuves iznāk” otrs faktors. Lai goris varētu kokā uzbūvēt ligzdu, nepietiek ar vecumu. Koka vainagā ir jābūt vismaz vienai vietai, kurā ligzdu var uzbūvēt – platai vairāku stumbru staklei, horizontāli novietotam sazarojumam u. tml. vietai. Turklāt, stārķim šai piemērotajai vietai ir jāspēj pielidot. Te jāatgādina, ka stāvošs melnais stārķis ir nepilnu metru augsts, bet ligzdā putni ne tikai stāv vai guļ, bet arī pārojas. Turklāt, stārķi pārojas tikai ligzdā.

Stārķu pārošanās ligzdā, kura līdz 2016. gadam bija visilgāk nepārtraukti sekmīgā ligzda (pasaulē, cik tas ir zināms). Kopš 2000. gada. kad ligzda sākta regulāri pārbaudīt, tajā 15 sezonās (2001.-2015.) izaudzināti kopā 49 jaunie putni. Šajā laikā ligzda pa ziemu divas reizes noslīdējusi no zara (2003./2004. un 2012./2013.), bet vienmēr atjaunota tajā pašā vietā, sezonu neizlaižot. Ligzda atrodas uz gara horizontāli sazarota priedes sānzara 2,4 m no stumbra, virs egļu ieskautas laucītes. Ligzdas priedes vecums pirmajā sekmīgas ligzdošanas gadā – 169 gadi. © GIP.

Putniem pārojoties, tēviņš parasti uz īsu brīdi uzkāpj uz muguras stāvošai mātītei. Stārķu “sekss” reti ilgst vairāk par 18 sekundēm, bet šo sekunžu laikā virs ligzdas ir nepieciešama brīva telpa vismaz divu stārķu augumā. Vēlams, vairāk, jo šādi vingrojot un, nolecot atpakaļ ligzdā, tēviņš parasti plivinās ar spārniem. Tam vajag brīvu telpu. Tāpēc tikpat kā nav nevienas ligzdas eglēs. Eglei, kam nav augšanas defektu, piemēram, nolauztas galotnes, attālums starp zaru mieturiem parasti ir par mazu. Tikai dažas egles mūsu apstākļos spēj sasniegt tādus izmērus, lai melnais stārķis tajās varētu uzbuvēt ligzdu starp zariem. Turklāt, lai cik veikls lidotājs melnais stārķis nebūtu, tomēr ir daudz vietu arī vecu koku vainagā, kur viņš nespēj piekļūt.

Vienīgā melnā stārķa ligzda Latvijā “normālā” eglē. Egles stumbra diametrs fotografēšanas gadā ir 86cm, bet ligzdas zināmais vecums – 24 gadi. Par to, ka ligzda ir ilggadīga (noteikti lietota vairāk nekā 10 gadu), liecina zaļaļģu vienmērīgais “krāsojums” uz stumbra zem ligzdas. Šī koka vecums ir tikai 105 gadi, taču pievērs uzmanību attālumam starp zaru mieturiem. © GIP.

Neviena ligzda nav mūžīga. Ja ligzdas vieta ir kaut mazliet nestabila, tad ligzda var noslīdēt (bieži tā notiek ar ligzdām uz priežu sānzariem), ja tā gadu gaitā kļūst pārāk smaga, tā var nolauzt zaru, uz kura uzbūvēta (tā notiek ar daudzām ligzdām apsēs un pat ļoti vecos un šķietami stipros ozolos). Šādu vai tādu iemeslu dēļ ligzdas mēdz nokrist un bieži tas notiek pēc ligzdošanas sezonas – rudenī vai ziemā. Tā nu putns, kas par to neko nezina, pēc sava ilgā ziemas atvaļinājuma un dažiem tūkstošiem nolidotu kilometru atgriežas savā ligzdas vietā un gatavojas gaidīt partneri un mazliet atsvaidzināt jau esošo ligzdu, atzīmējot, ka tā ir aizņemta, sagaidītās ligzdas vietā ierauga “tukšu vietu”. Līdz šim par to kas un kā notiek tādos gadījumos, es varēju teoretizēt. Tagad, pateicoties automātiskajām kamerām un mazliet arī veiksmei, mums ir fotostāsts, par to, kas un kā notiek tālāk.

Par to nākamajā stāstiņā.

1. Tie kas atceras padomju laikus, noteikti atceras arī šo fenomenu, kas īpaši regulāri bija apskatāms (un iegādājams) Saktā – tur, kur tagad ir pasta nodaļa uz Kalpaka bulvāra un Brīvības ielas stūra. Ja gribējās iegādāties Rīgas Melno Balzāmu, to Saktā varēja nopirkt gandrīz vienmēr – tikai kopā ar diezgan dārgām un parasti nevajadzīgām piedevām, skaisti iesaiņotas ar celofānu pārklātā papīra kārbā. Gluži kā šodienas reklāmas pauzes TV, kas gandrīz pārsniedz rādīto filmu ilgumu.
2. Kam interesē detaļas, iesaku izlasīt nesen publicēto grāmatu: Yuval Noah Harari, (2014). Sapiens. A Brief History of Humankind. Vintage books, London.
3. Anonīms, 2015. Četras Cūkmena gudrības, kā atklāt meža noslēpumus. Zūdam kokos. Latvijas valsts meži. Portāls “Delfi” 24.09.2015. 14:06. http://www.delfi.lv/izklaide/skats/zudamkokos/cetras-cukmena-gudribas-ka-atklat-meza-noslepumus.d?id=46505669
4. Vispār jau skābekli ražo hlorofils visos zaļajos augos – arī zāle asfalta spraugās Rīgas centrā, aļģes upēs un ezeros, koki gan mežā, gan parkos, gan ceļmalu alejās, kapsētās un arī visas iespējamās zāles un nezāles pļavās, zālājos un laukos, būtībā jebkas, kas ir zaļš un aug, nevis teritorija, bet ne jau tas mūs interesē. Mūs interesē koki.
5. LETA, 2016. Pētījums: Latvijas mežu platība ir dubultojusies: uz vienu iedzīvotāju – 1,7 hektāri meža. Portāls Ecomedia. 20.09.2016. http://ecomedia.lv/petijums-latvijas-mezu-platiba-ir-dubultojusies-uz-vienu-iedzivotaju-17-hektari-meza
6. Ceplis K., 2016. Pozitīvi! 80 gadu laikā Latvijas mežu platība ir dubultojusies un turpina pieaugt. Portāls Latviesi. 20.09.2016. 15:18. https://www.latviesi.com/raksti/117017-pozitivi-80-gadu-laika-latvijas-mezu-platiba-ir-dubultojusies-un-turpina-pieaugt
7. Anonīms, 2016. Ulmaņa laikos mežu bija vairāk, domā iedzīvotāji. Bet tie esot maldi. Latvijas Avīzes portāls. 20.09.2016. http://www.la.lv/ulmana-laikos-mezu-bija-vairak-doma-iedzivotaji-bet-tie-esot-maldi/
8. Kas un kā var spriest par argumenta atbilstību, ja nocirsto mežu platība netiek minēta? Jāatgādina, ka koki un hektāri ir divas dažādas lietas. Protams, vairāk hektāros varētu būt vairāk koku, taču koku skaits ik hektārā meža mainās atkarībā no mežaudzes vecuma.
9. Ja rakstītais “iestādot” domāts kā divdabis, tad “ie” šķiet lieks, un virsteikumā teikuma priekšmetam vajadzētu būt nosauktiem vai nenosauktiem cilvēkiem, kuri to dara: (LVM darbinieki) mežu atjauno, stādot kociņus. Visos teksta variantos teikuma priekšmets ir “atjaunošana”, tātad process, un aiz komata seko nevis divdabja teiciens, bet jauns virsteikums, kurā nav “darītāja”. Latvijas Avīzes (portāla redaktors?) sākotnējās domas neskaidrību precizē, sadalot teikumu divos un viņa redakcijā otrais teikums ir šāds: “Tāpat Latvijā faktiski katra nocirstā koka vietā iestādot divus jaunus stādiņus.” Tajā “iestādot” nepārprotami ir izteicējs, kas raksturo tikai varbūtēju (ticamu) nevis noteiktu darbību. Noteikta būtu “iestāda” vai “tiek iestādīti”. Ko ir domājis sākotnējā teksta autors, zina tika viņš pats un, mazliet pārfrāzējot slavenāko no Mērfija likumiem, jāatgādina, ka “viss, ko var pārprast, tiks pārprasts”. Tāpēc, ja rakstītājs (runātājs) nemāk savu domu izteikt skaidri, vainīgs vienmēr ir tikai viņš pats, nevis tie, kas viņa dziļo domu nesaprot un uztver “nepareizi”. Kā pasaka (uzraksta), tā saprot.
10. Strazds M., 2011. Melnā stārķa saglabāšanas ekoloģija kopsavilkums
11. Timofejeva K., 2013. “Rīgas meži” lepojas ar pēdējos piecos gados paveikto. Portāls Kasjauns.lv, 6.02.2013. 22:51.  http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/108385/rigas-mezi-lepojas-ar-pedejos-piecos-gados-paveikto
12. Anonīms, 2016. J: Kas ir audzes šķērslaukums un kā to izmērīt? Biežāk uzdotie jautājumi. Valsts Mežu dienesta mājas lapa. http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/-meza-apsaimniekosana-/-biezak-uzdotie-jautajumi?nid=1677#jump
13. Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi. Ministru kabineta noteikumi Nr.308. Rīgā 2012.gada 2.maijā (prot. Nr.24 25.§). http://likumi.lv/doc.php?id=247349
14. Divi gadi, ir jaunākais vecums, kāds manā rīcībā esošajos datos parādās, acīmredzot tādēļ, ka stādīšanas brīdī stādiņi ir divus gadus veci. Viengadīga priedīte ir tikai mazs skuju kušķītis pie zemes pavisam bez stumbra.