Es turpinu izmantot E.Veidenbauma dzejoļu pirmās rindas (virsrakstus) par virsrakstiem. Arī šoreiz tālākais Veidenbauma teksts par to, cik grūti klājas darba cilvēkam, man vairs neder, bet kopējā noskaņa gan ir tāda pati. Turpinot cīnīties ar teju nebeidzamajiem darbiem pie mežirbes sugas aizsardzības plāna sagatavošanas, ar ko nodarbojos nu jau trešo gadu, mans nodoms (un laiks, kas tam nepieciešams) sagatavot rakstu sēriju par to, kāpēc melnajam stārķim Latvijā klājas tik slikti, cik klājas, līdz šim palika tikai nodoms. (Ne)atgādināšu, kurp ved labi nodomi. Man vajadzēja vēl kādu iemeslu, lai beidzot pieķertos šai tēmai, un vakar beidzot iemesls “ieradās”.
Tā bija gandrīz vairs negaidītā laba ziņa no Āfrikas. Sekojot tur esošo putnu gaitām, es katru dienu vai katru otro dienu tomēr apskatīju visu ceļotāju kartes, cerībā ieraudzīt kā pēdējo datumu tās dienas datumu ne tika Marei, kas godīgi dzīvojās pa “savu” upju ieleju Etiopijas rietumdaļā, bet arī sen pazudušajai Sarmai un R. (R dzimums joprojām nav zināms, jo analīzes Vācijā nav pat uzsāktas veikt). Vakar tas pēkšņi notika!
Pēc 62 dienu pārtraukuma ir atradusies R., kas vakar bija Dienvidsudānā, ļoti tuvu pie Etiopijas robežas un netālu arī no Kenijas. Viņas “pārvietojuma līnija”, kas savieno pēdējo punktu (atgādināšu, ka tas bija 6. novembrī) Sudānā ar vakardienas maršrutu ir pilnīgas muļķības. Šīs taisnās līnijas vietā ir ļoti līkumots ceļš un ilgstoša ganīšanās kādā labā vietā kaut kur nezonā. Taču tagad varam cerēt, ka vismaz kādas dienas zināsim arī to, kur ganās R. Sarma joprojām ir pazudusi, bet, zinot viņas pērnos slēpšanās rekordus, nebūtu nekāds brīnums, ja viņa arī šogad dzīvotos kaut kur turpat, kur pērn, un parādīsies tikai pavasarī. Katrā ziņa tas, ka abi pērnā gada jaunie putni, kuri ar raidītājiem sasniedza Āfriku, ir sagaidījuši jauno gadu, ir laba ziņa. Tas gan vēl negarantē vieņiem “ilgu un laimīgu dzīvi”. Taču tas nozīmē, ka pērnā gada no dzimtenes vecāku iedotā bagāža noteikti ir (sekmīgi) izlietota un tālākais ceļš – uz vietas Āfrikā un atpakāl uz Eiropu, būs atkarīgs no viņu pašu veiksmas un pārtikas pieejamības Āfrikā. Par Mares bojā gājušo māsiņu Billi pagaidām nekādu jaunumu nav. Billes raidītājs ir pie manis, bet saules trūkuma dēļ to nav izdevies ieslēgt, lai varētu lejuplādēt datus. Jāgaida saule.
Fakts, ka arī tik sliktā gadā, kāds bija iepriekšējais, kāds jaunais putns var būt sekmīgs, ir teju vienīgā labā ziņa, ko par pērno gadu varu pateikt. Ievada attēls nerāda kādu putnu, kas aizķēries Latvijā sagaidīt ziemu – tas rāda, kas notika vairākās ligzdās pavasarī, iespejams, jau tad ietekmējot sezonas sākumu. Pērn pie 20 ligzdām pirms sezonas sākuma varējām pielikt automātiskās fotokameras, kas, neizraisot traucējumu, dokumentē visu pie ligzdas noteikošo, kamēr izbeidzas baterijas. Tāpēc tagad mums beidzot ir objektīva un pietiekami plaša informācija arī par stārķu atgriešanos pie ligzdām Latvijā. Pirmie putni ieradās jau 21.-23. martā, kas bija krietni ātrāk par līdz šim zināmajiem “rekordiem”. Pēc tam bija diezgan ilga pauze un, acīmredzot laika apstākļu dēļ kaut kur pa ceļam, daudzās ligzdās pirmie putni ieradās tikai pēc 5. aprīļa. Pēc tam daudzās ligzdās, arī tur, kur bija ieradušies abi putni, kur nebija nekādu konfliktu vai citu problēmu, ligzdošana izpalika. Iespējams, ka vainīgi bija ļoti ekstrēmie laika apstākļi, bet diemžēl ir sajūta, ka ne tikai tas.
2016. gadā agrāk atlidojušie putni pieredzēja laika apstākļus, kādi viņu dzīvē pārāk bieži negadās. Attēls uzņemts pie ligzdas Venspils novadā, 24. martā plkst. 11:16 , gaisa temteratūra +1°C. © Melno stārķu izpētes projekts.
Atsevišķus faktorus centīšos iztirzāt turpmākajos rakstos (uzreiz jau atvainojos par pauzēm starp tiem, jo mežirbes darbu pabeigšana man ir svarīgāka), taču tagad tikai par kopējo. 2016. gads (kopš 1979. gada, kad uzsākts apkopot šāda veida informāciju) ir bijis pats sliktākais daudzos (bet ne visos) rādītājos, taču divi galvenie ir neproduktīvo ligzdu skaits (no visām apdzīvotām ligzdām, kuru ligzdošanas sekmes ir zināmas, pērn tādu ligzdu bija 107) un vidējais mazuļu skaits apdzīvotā ligzdā. Pērn bija 61,7% neproduktīvu ligzdu (jādomā, pat bez kāda salīdzinājuma lasītāji saprot, ka tas ir nenormāli liels skaitlis). Uzsākot automātisko kameru uzņemtā materiāla caurskatīšanu, viena ligzda, kura pēc lauka pārbaudēm tika novērtēta kā “neligzdojošs pāris” pārvērtās par nesekmīgi ligzdojošu (un acīmredzami, vēlāk postītu) pāri un rezultātā vidējais mazuļu skaits, nobrauca līdz vēl zemākai vērtībai – tikai 0,79. Vēl jāpiebilst, ka šī raksturlieluma vērtība gandrīz vienmēr mainās pēc nākamās sezonas, kad tiek pārbaudītas visas ligzdas. Gandrīz katru gadu tajās vai zemē pie ligzdām atrodas pierādījumi (spalvas, kaulu un/vai gredzeni) par vēl kādu pirms ligzdas atstāšanas bojā gājušu jauno putnu, kas šo skaitli izmaina – vienmēr un tikai uz slikto pusi. Par šī skaitļa lielumu gan nepieciešams komentārs. Sliktākais rādītājs līdz šim bija 1,0 – nu jau tālajā 1994.gadā, kad dramatisku ligzdošanas sekmju samazinājumu goriem izraisīja tajā gadā plosīties sākusī zemes reforma. Pateikt tieši kādam būtu jābūt šim skaitlim “normāli”, ir grūti, jo “normalitāti” ietekmē daudzi, ne vienmēr zināmi un pat ne vienmēr nosakāmi fona faktori, taču 14 gados, kad goru populācija Latvijā bija stabila – (1979-1992), tas vidēji bija 2,2 mazuļi ik ligzdā. Arī tajā periodā bija divi slikti gadi (1980.g. ar 1,71 un 1988.g. ar 1,39), taču pārējos gados sekmība bija stabili virs 2, sasniedzot 2,57 1982. un 1987. gadā un pat 2.76 1981. gadā. Kā ilgi dzīvojošam putnam viens slikts gads gorim neko būtisku neietekmē, taču pēdējās desmitdadēs, it īpaši pašā pēdējā laikā – katrs nākamais gads ir sliktāks par iepriekšējo. Jau sāk izpausties tas, ka, vecajiem putniem pārceļoties uz labākiem medību laukiem, sāk trūkt jauno putnu, kas aiņemtu viņu vietu. Bet par to nākamajos rakstos.
