Kur rozes mūžam zied un nenovīst… Tā kādreiz rakstīja Eduards Veidenbaums. Viņa dzejoļa turpinājums mums vairs īsti neder, taču pirmā rindiņa, kas ielikta virsraksta vietā gluži precīzi raksturo vietu, kur pašlaik ganās viena no šogad izsekotajām māsiņām – Mare. Tas ir rajons Etiopijas dienvidrietumu daļā, diezgan tuvu vietām, kur pirms desmit gadiem mēs braucām skatīties pirmo melno stārķi no Latvijas ar raidītāju – Vari. Pievienotajā attēlā diemžēl nav redzama Mare, bet tā gluži labi varētu būt arī viņa. Nofotografēts ir kāds nezināmas izcelsmes, bet tāda paša vecuma pirmās ziemas melnais stārķis, ko 2006. gadā redzējām Etiopijā. Mare “atzīmējās” vēl šodien, taču šķiet, ka telefona zonas pārklājums tur ir ne pārāk labs, tāpēc viņa “ir” pāris reizes mēnesī. Cerams, ka tā tas būs līdz pat pavasarim.
To pašu var tikai cerēt par abiem pārējiem putniem, kas ir “kaut kur tur” – gan R., gan Sarma atrodas kaut kur nezonā Āfrikā. Sarma jau pārn izcēlās ar spēju ilgstoši pazust – no viņas nekādu ziņu nebija vairākus mēnešus ilgi. Var tikai cerēt, ka pašlaik ir tāpat un ka pēc kāda laika viņa vienkārši zuradīsies, tāpat kā pērn, taču zināmas bažas par viņas labklājību man protams ir. Tāpat ir ar R., taču mēs vienkārši neko nezinām, kas ar viņām notiek, ja tas kaut kas notiek nezonā.
Ar lielu kavēšanos, bet beidzot ir noteikti “jaunumi” arī par Mares bojā gājušo māsu Billi. Pēdējais signāls no viņas raiditāja, kad viņa vēl bija dzīva pie Baltkrievijas un Ukrainas robežas, tika saņemts 4. septembrī. Pēc 75 dienām, tieši 18. novembrī ar trešo piegājienu, pa starpu iesaistot arī baltkrievu robežsargus, kolēģiem no Baltkrievijas – Marinai Dmitrenokai un Pāvelam Pakulam, laikam jau ar lielu spaniela Štefani palīdzību izdevās atrast Billes raidītāju. Raidītājs jau ir ceļā uz Latviju. Tikko tas būs sasniedzis mani, mēģināsim izanalizēt pieejamo informāciju un saprast, kādēļ Bille gāja bojā.