Gan “apraidītie” putni, gan vairāki ziņojumi no dažādiem Latvijas novadiem liecina, ka stārķēni no agrākajām (pareizāk sakot, normālajām) ligzdām ir atstājuši ligzdas un “ganās” visdažādākajās vietās. Jaunie putni ir nepieredzējuši, tāpēc nepiesardzīgi un var īslaicīgi nolaisties vai uzturēties ilgāk arī samērā dīvainās vietās – uz ēku jumtiem, staigāt pa pagalmu, mēģināt laisties baltā stārķa ligzdās u.tml. Uzarti tīrumi, kuros iespējams lasīt sliekas, ceļmalu stabi un dažādas seklas ūdenstilpes, mitras ieplakas uz laukiem vai grāvji un upītes ir normālas un regulāras šādu putnu novērošanas vietas.

Jaunos putnus no pieaugušajiem var atšķirt pēc daudz blāvāka tērpa un pēc kāju, un knābja krāsas – tā ir nevis sarkana, bet blāvi zaļgana vai dzeltenbrūna (kā attēlā, tas atkarīgs no putna vecuma). Ja šādus putnus gadās redzēt, aicinu pievērst uzmanību tam, vai uz kājām nav gredzenu (sk. attēlā). Uz vienas kājas jābūt krāsainam plastmasas gredzenam ar trim vai četriem simboliem (burtiem vai cipariem), uz otras metāla gredzenam. Krāsainais gredzens jālasa virzienā no locītavas uz augšu. Šogad Latvijā jaunie putni ir apgredzenoti gandrīz visās zināmajās ligzdās, tādēļ nolasītiem gredzeniem (vai to trūkumam) ir divkārša vērtība. Ja gredzenu izdodas nolasīt, tad iespējams pateikt, no kuras ligzdas jaunais putns ir atceļojis. Turklāt, redzētie putni var būt ne vien no “blakus meža”, bet arī no tālākas vietas, ieskaitot Igauniju. Ja gredzena nav, tad tas var liecināt par kādas nezināmas ligzdas atrašanos (tuvumā). Ja ir arī citi novērojumi, tad šāda ziņa var krietni atvieglot iespēju šādu ligzdu atrast.