Latviešiem ir kāda ļoti sena (cik pieejamie dokumenti liecina, vismaz 220 gadus) tradīcija saukt lietas nevis tā, kā nozīmē lietotais vārds, bet tā, kā vajag teicējam vai rakstītājam. Vēsturiskais precedents ir saistīts ar putniem, taču par to kādu citu reizi un varbūt citā vietā. Taču šī precedenta dēļ es ierosinu sākt tādus vārdus, kas tādā nozīmē tiek lietoti, apzīmēt ar “putniņu” ۷. Mana lietotā zīme šajā rakstā ir arābu alfabēta 7, kas esošajās rakstzīmju kopās ir putniņam vislīdzīgākā zīme. Lai arābi neapvainotos, burtu dizaineri var radīt jaunu, speciālu. Latvijas sabiedrības integrācijas vārdā es aicinu šādu zīmi ieviest ikdienas rakstiskajā komunikācijā. Vārdus “ar putniņiem” pareizi saprot tikai savējie, bet ir daudzi visu sabiedrību skaroši jautājumi, kuros savējo ir ļoti maz. Neizpratne tikai vairo nevajadzīgu spriedzi.

Šis stāsts ir par ierosinātajām izmaiņām koku ciršanas noteikumos, kas galvenokārt attiecas uz ciršanu 5 km zonā gar jūras krastu¹. Līdz šim gadam melno stārķu ligzdas šajā zonā nebija zināmas. Tagad viena Rietumvidzemes mežsaimniecībā ir atrasta. Ne tikai tādēļ šis stāsts tomēr ir arī par melno stārķi. Tāpēc tas ir šeit.

Par zinātniskajiem pētījumiem

Vispirms maza replika kāpēc zinātniskiem pētījumiem par vienu jautājumu var būt ar diametrāli pretēji rezultāti ². Vienmēr ir interesanti, kad publiskajās diskusijās par mežu izciršanu vai saglabāšanu iesaistās mežu nozarei pietuvinātie zinātnieki, uz kuru datiem nozares runasvīri savos rīcības pamatojumos cieši balstās. Lasīt šādus rakstus vēl interesantāk ir tad, ja par aprakstīto tēmu ir kāda nojēga arī pašam. Līdzībās runājot – ja purvu, par kuru tev stāsta, tu pats labi pārzini.

Nav jēgas tur meklēt kļūdas vai aplamības. Kļūdas, kad tādas ir, gandrīz vienmēr ir starpnieku – intervētāju un redaktoru nekompetences radītas. Interesanti ir meklēt, pamanīt un saprast tās lietas, par kurām rakstā nekas nav teikts. Piemēram, šajā rakstā tekstā “sausās minerālaugsnēs, kādās aug aptuveni 16 procenti priežu mežu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā (300 metri līdz pieci kilometri no jūras, bet ne 300 metru kāpu zonā), kur līdz šim atļautas tikai izlases cirtes, priežu atjaunošana nenotiek sekmīgi“³ ir viena ļoti interesanta vieta un viens trūkstošs sīkums. Interesants un īpaša zinātniska pētījuma vērts būtu skaidrojums, kas notiek starp 299. metru no jūras un 301.? Kāpēc līdz 300 m tādas problēmas nav, bet tā pēkšņi rodas pie 300 metriem, neatkarīgi no tā, kas tajā vietā aug…

Trūkstošais sīkums ir tas, ka priedes kādā vietā uz vismaz 100 gadiem visvieglāk ir saglabāt, nevis tās nocērtot un tad kaut kā mēģinot atjaunot, bet ļaujot tām augt visus interesējošos 100 (un pēc tam mierīgi vēl 100) gadus, jo tās taču tur jau ir. Priedei normāls mūža ilgums ir ap 400 gadiem un 200 gadi tām ir tikai pusmūžs – tik, cik cilvēkam 50. Pēc Saeimas gribas un ar cirtēju pavēli mēs tās “novācam” 100 gadu vecumā, kas, pārrēķināts cilvēku mūžā, ir 25 gadi. Priedes pēc 100 gadiem vairs nedodot pieaugumu un tāpēc “jāaizstāj ar jaunām”. Cilvēku un koku salīdzinājums, gribot negribot uzvedina uz vēl kādu salīdzinājumu. Varbūt pie vienas noteikumu maiņas var ieviest labojumus arī Saeimas kārtības rullī, vai kur nu citur tas noteikts, un tādu pašu pieeju ieviest arī Latvijas “likumdošanas kantorī”? Visus, kas vairs nav produktīvi (lasi – nederīgos, kas ir vecāki par 25 gadiem), “laist desās” un turpmāk ievēlēt tikai “derīgus”. Pieļauju, ka tie derīgie likumdevēji tad pārtrauktu nodarboties ar aizvakardienas saglabāšanu un paši savas mūža nogales nodrošināšanu, bet pievērstos sabiedrības nākotnes interesēm un vajadzībām. Vai nav forša ideja? Varbūt jāsāk vākt paraksti tādas īstenošanai?

Zinātnisku pētījumu produkts visbiežāk ir norišu varbūtības, nevis pareizais viedoklis vai absolūtā patiesība (kādas nav). Neviena varbūtība nav garantija, ka tā tiešām notiks. Vēlāk var izrādīties, ka pētnieka izvirzītā hipotēze (vai teorija) ir kļūdaina vai atklāties, ka tā ir “drusku” aplama par labu kādam naudas devējam. Tāpēc jebkurš prātīgs pētnieks (izmantojot iepriekš minēto līdzību – purva pazinējs) publiskā saziņā vienmēr atstās sev “mazu avārijas izeju”. Uzrunājot “tautu”, visvieglāk no nesmukumiem var izvairīties, vienkārši par tiem nerunājot. Viņš jūs raiti izvedīs cauri sev labi zināmajam purvam, nevienam bīstamam akacim pat nepietuvojoties. Jūs pēc tam tikai brīnīsieties – kāpēc šo purvu uzskata par bīstamu? Tur taču nekā bīstama nav, ej kaut aizmiegtām acīm.

Viedais ceļvedis var izrādīties arī Susaņins, bet to nejauši۷ nepareizi aizvestais sapratīs tikai tad, kad sen jau būs par vēlu. Cilvēki, kurus ved, paši uz ceļu neskatās, tikai seko vedējam. Vārdi ir virtuālās vešanas ceļš un būtu gudri uz tiem tomēr skatīties. Jo lietotajiem vārdiem un to pareizai izpratnei ir milzīga nozīme. Arī šo piemēru taču pareizi sapratīs tikai tie, kas zina, kas tas Susaņins tāds ir (bijis).

Bet neatkarīgi no vārdiem, dažādi pētījumu rezultāti izriet no interesēm. Ja interese ir vēl viens džips savā garāžā, atvaļinājums Šveices kūrortā un tml., tad rezultāti ir vieni, ja interese ir mežs savā vietā ar visu, kas tur ir iekšā – pavisam citi. Mana interese ir pārlieku ilgas nodarbošanās dēļ izveidojusies atkarība un mīlestība uz melno stārķi, kam Latvijā klājas arvien sliktāk. Tādēļ šis viedoklis, ja kāds iedomātos to ņemt vērā, šķiet, nesekmēs valsts “ekonomisko izrāvienu”⁴. Tas tikai piedāvā vienu ticamu versiju, kāpēc meži ir jācērt ātrāk un vairāk. Redzesloka paplašināšanai.

Pie Dzintara jūras, līdz 5 km no tās

Iecerētā ciršanas noteikumu maiņa “pēc caurmēra” noteikta sastāva audzēs “meža malā stāvošam” lasītājam ir kā ķīniešu alfabēts. Tāpēc to atstāsim ekspertu۷ diskusijām. Atšķirībā no tās piecu kilometru zona gar jūras krastu ir ļoti labi saprotama lieta. Gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs vismaz reizi mūžā ir bijis pie jūras un katrs, kam ir internets, var paskatīties, kā tā izskatās no augšas “Google Earth” vai jebkurā citā karšu vietnē. No augšas vienīgi nevar redzēt īpašumu sadalījumu šajos mežos, kas gribētajā noteikumu maiņā, iespējams, ir ļoti svarīgs arguments.

Vienkāršības labad atmetīsim tos mežus, kas ir vai skaitās aizsargāti kā Natura 2000 vietas. Tādi ir meži, kas ietilpst Slīteres un Ķemeru nacionālajā parkā un dažos dabas liegumos. Jācer, ka tos sagaidāmās izmaiņas ietekmēs mazāk. No pārējiem, formāli neaizsargātiem mežiem 5 km zonā gar Rīgas līča un Baltijas jūras krastu ~76%⁵, (kopā vismaz 660 km²) ir valsts meži, kurus apsaimnieko A/S “Latvijas Valsts meži” (turpmāk LVM) četras mežsaimniecības – Dienvidkurzemes, Ziemeļkurzemes, Zemgales un Rietumvidzemes. Pārējos mežos ietilpst arī Rīgas un Jūrmalas pilsētas meži šajā zonā. Privātu apsaimniekojamu mežu tur ir ļoti maz. Jau ar to vien pietiktu, lai privāto meža īpašnieku iestāšanās par intensīvāku saimniekošanu šajā zonā izskatītos nedaudz dīvaina, bet par to drusku vēlāk. Pagaidām liksim mieru privātajiem un pievērsīsimies mūsu pašu – jeb valsts meža īpašumam, kas interesējošajā piejūras mežu zonā veido “kvalificēto vairākumu” – 3/4 no visas platības. Otra lielākā no valsts apsaimniekotajā daļām šajos mežos ir Rietumvidzemes mežsaimniecības (turpmāk RVM) pārziņā, kopumā 19.7% no visiem neaizsargātajiem mežiem 5 km piekrastes zonā.

Tāpat kā nav valsts kā tādas, nav arī uzņēmuma kā tāda un katras apakšvienības izpausme un darba kvalitāte ir atkarīga no cilvēkiem, kas tajā strādā. Latvijā rakstiskajā un virtuālajā telpā ļoti daudz izmanto kara terminoloģiju – laikam tā žurnālistiem, politiķiem un citiem rakstošajiem ir ļoti mīļa. Darba vai kāda cita fronte, priekšējās līnijas, avangards, u.tml. Kādreizējie padomju armijas virsnieki tautas vērtējumā⁶ bija izpratnes līmeņa “diagnoze” – ja sapratīs viņi, tad citi nevar nesaprast. Tāpēc arī es izmantošu militāru salīdzinājumu. No 10 zaldātiņiem nodaļā kāds ir labāks šāvējs, kāds sliktāks; kāds skrien ātrāk un kāds ir tizlāks, taču viņi tomēr visi puslīdz pilda sava komandiera pavēles attiecībā uz to, kurp skriet un pa ko šaut. Tāpēc es pieņemu, ka arī viena mežu apsaimniekošanas uzņēmuma (LVM) nodaļa (RVM) dara to, ko par pareizu uzskata uzņēmums. Bet uzņēmums, savukārt, dara to, ko par pareizu uzskata tā saimnieki, kas nu tie arī nebūtu.

Goris un eiro kubikmetri

Tad nu pie lietas, bet vispirms lielā bilde. Mežu īpašnieki rakstot, ka noteikumu izmaiņas “ļaus racionālāk izmantot mežu, izaudzēt lielāku koksnes ražu, veidot noturīgākas mežaudzes, palīdzēs saglabāt saimnieciski vērtīgāko koku sugu īpatsvaru un palielinās meža kapitālvērtība” ⁷. Ignorējot to, ka te ir pieminēta tikai nauda, nauda un nauda, es uzsvēršu to, ka viss, ko šie īpašnieki piesauc kā argumentus, ir nākotnes solījumi. Nevienu no tiem šodien nav iespējams pārbaudīt.

Taču mēs jau šodien dzīvojam nākotnē, ja uz to paraugās, piemēram, no 2008. gada pozīcijām. Tāpēc var gluži viegli pārbaudīt tādus pašus solījumus un argumentus, ko tie paši solītāji izmantoja, lai krīzes apstākļos uz laiku۷ palielinātu izcērtamās krājas apmēru nozares۷ glābšanai. Faktiskie ciršanas apjomi rāda, ka glābjam joprojām, laiks vēl nav beidzies.

Latvijā ik gadus izcirstā koksnes apjoma ietekme uz melnā stārķa ligzdošanas sekmēm. Uz kreisās Y ass (stabiņi) – gadā izcirstais koksnes apjoms (avots: Valsts Mežu dienests), uz labās Y ass (sarkanā līnija) – neproduktīvo ligzdu īpatsvars populācijā no visām pārbaudītajām ligzdām (%).

Izcirstā kubatūra protams, pati par sevi nav faktors, kas ietekmē melno stārķu produktivitāti. Stārķi ietekmē traucējumu daudzums. XX gs. vidū uzreiz pēc zemes reformas daudz straujāk par izcirstā apjoma pieaugumu mainījās mežos saimniekojošo vienību skaits un tieši šim faktoram bija graujoši slikta loma. Piebildīšu, ka traucējums nav tikai meža traktors zem ligzdas vai nozāģēts ligzdas koks. Traucējums ir arī cirsmas atjaunošana pavasarī blakus ligzdai, jaunaudžu kopšana pavasarī jebkur putna apdzīvotajā teritorijā un arī, iespējams pat, vislielākajā mērā, tā dzenāšana no vienas barošanās vietas uz otru. Traucējumi barošanās vietās neļauj savākt pietiekami daudz barības, tāpēc ka tur, kur vajadzētu būt mieram un klusumam, valkājas cilvēki, braukā mašīnas, kaut ko ved, zāģē un taisa ļembastu. Ja nepietiek barības, tad bērnu vai nu nav, vai tie aiziet bojā. Ja vārguļi ligzdu tomēr atstāj, tad nekur tālu tie nespēj aizlidot un ātri iet bojā. Bet jaunās paaudzes neesamība ir galvenais iemesls, kādēļ putnu skaits gadu gaitā samazinās.

Pievēršoties diagrammā redzamo skaitļu saturam (nevis nepārbaudāmiem nākotnes solījumiem), arī ne tik tieši stārķi ietekmējošais rādītājs – izcirstie kubikmetri, ir gana pārliecinošs skaidrojums tam, kas notiek ar melno stārķi Latvijā. Izcirstās kubatūras daudzumam ir augsti ticama saistība (p<0.002) ar neligzdojošo pāru īpatsvaru, ar nesekmīgi ligzdojošo pāru īpatsvaru un vēl stiprāka (p<0.001) saistība ar ik gadus pamesto ligzdu skaitu.

Kā sargā stārķu ligzdas (dažos) valsts mežos

Gribat zināt, kā tas notiek? Pievēršamies RVM. Ap 2006. gada 1. maiju kādā no RMV iecirkņiem, gatavojot cirsmu, atrada melnā stārķa ligzdu. Pārpratuma dēļ es dzirdēju šī notikuma atstāstu. Iecirkņa vadītājs atradumu novērtēja šādi⁸ – “Kamēr viss, kas apkārt ir cērtams, nebūs nocirsts, es nevienam par to neziņošu.” Protams, šāds cilvēks uzņēmumā, kas mežus apsaimnieko dabai draudzīgi un ilgtspējīgi, ir uzņēmuma “melnā avs”. Gadās taču. Šo ligzdu otrreiz atrada Valsts Mežu dienesta mežsargs 2011. gadā, pārbaudot pēdējo palikušo audzi, kas arī tika gatavota ciršanai. Viss pārējais bija noticis.

2011. gadā, citā RVM iecirknī, atkal stigojot cirsmu, tiek atrasta cita stārķa ligzda. Tā kā te nekādi ļaunie spēki neiejaucas, tad cirsmu tā paša gada vasarā nocērt, atstājot ap ligzdu nelielu koku puduri.

Izcirtuma malā atstātā ligzda, tajā var redzēt perējošo putnu. No ligzdas līdz cirsmas malai ir <20 m, ligzda fotografēta no 180 m attālā ceļa 2013. g. 29. maijā. © Foto: Māris Strazds

Tā pati ligzdas vieta 2013. g. 28. jūnijā. Divas, priedes, kas “ierāmē” ligzdu iepriekšējā attēlā, ir tās, kas redzamas šī attēla labajā pusē, priekšplānā. © Foto: Māris Strazds

Pati ligzda ir zemē, tās atliekās varēja saskatīt divus bojā gājušus jaunos putnus. © Foto: Māris Strazds

Par ligzdošanas sekmēm ciršanas gadā man nav ziņu, bet ligzdu pašu stārķis, sev par nelaimi nepamet. 2013. gadā vietu apciemo vēja māte un izgāž gandrīz visas koku čupiņā atstātās egles. Viena no tām uzkrīt ozola zaram, uz kura ir ligzda un to nolauž ar visu ligzdu un bērniem tajā. Ko padarīsi, vainīgs vējš, no kura nekādu atbildību prasīt nevar.

Lai putnam vismaz turpmākajos gados dotu iespēju dzīvot šajā teritorijā, kas kā ligzdošanas rajons ir zināms vismaz kopš 1939.gada, uzbūvējam palikušajā meža stērbelē mākslīgo ligzdu. Putns to aizņēma un sāka ligzdot jau 2015. gadā. Uzņēmums par to zina, jo ligzdas aizņemšanu konstatēja RVM vides speciālists. Taču tas netraucē tā paša gada pavasarī atjaunot 2011. gadā nocirsto kailcirti⁹ un kaut kad vēlāk dot rīkojumu apakšuzņēmējam, kas, protams, neko par ligzdu nezina, atjaunot aizsargbarjeru pie ūdens ņemšanas vietas (uzreiz aiz izcirtuma, 180 m no ligzdas). Šis darbs ir jāizdara līdz jūnija baigām. 2015. gada 28. jūnijā, kad mēs ierodamies pārbaudīt ligzdošanas sekmes un gredzenot mazuļus, mēs saskrējāmies ar brigādi, kas darbina kompresoru un grasās ierīkot nometni. Ligzdā ir trīs jauno putnu līķi, BIOR veiktā ekspertīze apliecina, ka putni ir miruši badā. Protams, iespējams, ka sakritība.

2016. gadā atkal citā iecirknī tiek atrasta nezināma stārķa ligzda, par kuru man paziņo uzņēmuma vides speciālisti. Pārbaudām to un konstatējam, ka ligzda ir samērā ilggadīga, un pārbaudes brīdī noteikti sekmīga. Nākamajā (tātad, šajā) gadā, braucot uz šo ligzdu, konstatējam, ka gandrīz viss ligzdas nogabals 20 metrus no tās ir svaigi nocirsts. Ciršanu nav traucējusi ne it kā ap ligzdu “uzreiz pēc tās atrašanas” izveidotā 500 m drošības zona, ne mežaudzes vecums. Līdzīgi kā iepriekš, ap ligzdu ir atstāts koku puduris. Ligzdai no otras puses pieslejas cita audze, taču ligzdas koks – slīps un ne sevišķi stabils bērzs, ir atsegts vējam. 2017. gada 6. jūlijā ligzda vēl ir dzīva un ar bērniem.

Izcirtuma malā atstātā ligzda bērzā. Bultiņa norāda uz ligzdas koku, kas ir apzīmēts ar sarkanu svītru. 2017. g. 6. jūlijs. © Foto: Māris Strazds

Iepriekšējā attēla priekšplānā redzamais celms. Pat uz attēla var bez lielām grūtībām saskaitīt 196 gadskārtas. Apmēram tāda vecuma ir bijušas visas priedes nocirstajā audzē, taču tas nekādi nav kavējis šo audzi nocirst, lai gan LVM runasvīri daudzkārt ir publiski izteikušies, ka šāda vecuma mežus necērt. © Foto: Māris Strazds

Uzreiz jau nekas nenotiek. Ieskaitot iepriekš aprakstīto un ņemot klāt citas LVM mežsaimniecībās, pēdējos gados man ir zināmi kopā trīs gadījumi, kad ligzdas tiek saglabātas šādā stilā. Bilance ir  vienkārša – trīs nokritušas ligzdas no trim. Visas ligzdošanas sezonas laikā, divas ar olām, viena ar bērniem. Divas pēc diviem gadiem, viena nākamajā pavasarī. Bet pašreizējos apstākļos viena ligzda ir viens procents no ligzdojošo stārķu populācijas Latvijā. Arī vienkārši.

Šāda ligzdu saglabāšanas metode ir ļoti smalka – kā ķīniešu slepkavības senos laikos, kad kādam traucējošais personāžs nomirst no nejauša skorpiona kodiena ceļojuma laikā citā valstī vai tamlīdzīgi. Ciršana stārķi taču neietekmē – tas turpina ligzdot – meža īpašnieku runas vīri var gavilēt visās malās. Ja nu kaut kas notiek, tad tam nav nekāda sakara ar ciršanu. Vainīgs ir ļaunais un politiski nekādi neietekmējamais vējš.

Cita ligzda, kas atstāta cirsmas malā LVM Dienvidkurzemes mežsaimniecībā, 18 m no tuvākā nozāģētā koka. Nopūsta no zara ar olām tajā, dažās dienas pirms fotoattēla uzņemšanas 2016.g. 3. maijā.

Viena reize – nejaušība; trīs reizes – ieradums…

Jau iesācēji pētnieki zina to, ka vienreizējs notikums nav būtisks. Tā visdrīzāk ir nejaušība, neatkarīgi no sekām, ko tā izraisa. Taču nejaušības, kas atkārtojas ar vienalga kādu regularitāti, nav nejaušības. Tās parāda likumsakarības, kas šajā gadījumā varētu būt uzņēmuma (neafišētā, bet) faktiskā politika. Skaidrs, ka visos gadījumos savu lomu ir spēlējis cilvēciskais faktors, taču tas cilvēciski tieši atspoguļo savu tiešo priekšnieku un viņu priekšnieku tikpat cilvēcisko viedokli. Vienu tādu es pirms vairākiem gadiem dzirdēju privātā bezliecinieku sarunā – “cilvēki sakot, ka melnajam stārķim mazkalibrene ir risinājums“… ¹⁰. Nav jāizdod pavēles vai rīkojumi ar tekstiem par to, ko priekšnieks X domā par jautājumu Y. Padotie, it īpaši lojāli padotie, to zina un izpildīs arī neizteiktu vēlmi, nereti, pirms tā ir izteikta.

Vēl vairāk – arī tie, kas to dara, diez vai izjūt naidu pret melno stārķi vai kādu citu meža iemītnieku. Tikai – tie visi, sev par nelaimi viņiem traucē izpildīt vienkāršās priekšnieku vēlmes. Jo vēlmes ir vienkāršas – nauda, nauda un nauda, un daudz, un kamēr es priekšniekoju. Vienkārši un viegli atcerēties. Neatkarīgās Latvijas valdībā tāds viedoklis pastāv jau kopš pirmajiem valsts atjaunošanas gadiem. Lūk, ko publikācijā laikrakstā Jūrmala 1991. gada 28. novembrī raksta bijušais¹¹ Latvijas Republikas valdības padomnieks vides aizsardzības jautājumos Valts Vilnītis.

Citāts no publikācijas laikrakstā “Jūrmala” 1991.g. 28. novembrī.

Kopš 1991. gada ir mainījušās daudzas valdības (bet mežu apsaimniekotāju “komandieri” gan ir palikuši tie paši), un viss ir gājis uz priekšu. Valdībai joprojām traucē ne tikai aizsargājamās teritorijas. Protams, ka traucē arī apdraudētas sugas, kas ir iemesls kaut kādu teritoriju sargāšanai. Nav iespējams normāli attīstīties un izrauties.

Tāda veida saimniekošanas rezultāts ir ne tikai melnā stārķa pakāpeniska pazušana no Latvijas. Mežā, kura vairs nav, pa sūnu taku ir aizgājušas sēņu un ogu vietas, atpūtas iespējas, ainava aiz loga un vēl daudz kas cits. Bet šāda veida valsts attieksmei ir vēl kāds rezultāts – daudzi mazu meža īpašumu saimnieki, zinot, ka tā saimnieko valsts mežu pārvaldītāji, kas vismaz vārdos pretendē uz kompetenci un rīkojas mūsu visu interešu vārdā (pameklējiet internetā, cik bieži meži tiek piesaukti kopā ar ārstu, medmāsu un policistu algām), dara tieši tāpat. Tā taču ir pareizi.

Rūpes par priedēm۷

Tikpat smalka, kā stārķa ligzdu saglabāšana۷ ar vēja palīdzību ir meža īpašnieku biedrības kaismīgā iestāšanās par valsts mežu iz-, piedodiet, ap-saimniekošanas paātrināšanu. Tāpat kā no Google kartes nevar redzēt, kam mežs pieder, bet tikai to, kur tas ir vai nav, tā no nosaukuma nevar redzēt, kas “lācītim vēderā”. Bet Latvijas meža īpašnieku biedrībai (MIB) “vēderā” ir A/S Latvijas valsts meži.

Tas nekur netiek publiski pausts, taču citādi nav izskaidrojama MIB mājas lapā atrodamā informācija ka “2007.gada sākumā biedrības biedru īpašumā un tiesiskajā valdījumā bija 1,68 miljoni hektāru meža, kas veido 57% no visām Latvijas meža platībām.“¹². Savukārt LVM mājaslapā varam uzzināt, ka LVM Latvijā apsaimnieko “1,63 miljonus hektāru Latvijas Republikas zemes, tai skaitā 1,60 miljonus hektāru meža zemes, no kurām 1,41 miljoni hektāru ir mežs.“¹³. Visu kopā saliek Valsts mežu dienesta vietne: “Meži Latvijā aizņem 2 965 118 ha. Pēc Valsts meža dienesta datiem, kas apkopoti MVR (par inventarizētajām platībām, kas tiek pakļautas saimnieciskajai darbībai, kuru regulē Meža likums), mežainums ir 50,3% (meža zemju platības (3 247 763 ha) procentuālā attiecība pret valsts teritorijas kopējo platību). Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm (Eiropā meži vidēji aizņem 33% no sauszemes teritorijas). Latvijā valstij pieder mežs 1 489 523 ha platībā (50,2% no kopējās), savukārt pārējiem īpašnieku mežu kopplatība ir 1 475 595 ha (49,8% no visu mežu platības).“¹⁴

Tā kā “citi īpašnieki” ietver gan privātos, gan pašvaldības, gan aizsardzības ministrijas un VARAM pārziņā esošos mežus (poligoni, nacionālie parki un rezervāti), tad 57% no visiem mežiem ir iespējami tikai tad, ja tajos ietilpst LVM apsaimniekotie meži. Tas, savukārt, nozīmē to, ka citi īpašumi MIB “pārvaldītajos mežos” ir diezgan sīka vienība un, galvenais, ka LVM ir ļoti, ļoti svarīgs biedrs. Bet manis daudz citētajā “Dienas” rakstā¹⁵ minētie MIB pārstāvji Inesis Boķis un Arnis Muižnieks varbūt ir tikai “Karlsona dūkulītes TV kastē”, kas runā to, kas viņiem uzrakstīts priekšā. Ļoti iespējams, ka LVM ir tik svarīgs biedrs, ka tam vēlmes nolasa no acīm. Piemēram, tādas, kuras būtu neērti paust pašiem. Nevajag jau teikt, ka pavisam drīz pietrūks ko cirst. Tad varētu atklāties pretrunas ar pašu iepriekš pausto – kaut vai par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kas vienalga kādā redakcijā un interpretācijā nozīmētu to, ka resursi pietiek pašlaik un pietiks vairākām nākamajām paaudzēm. Ja nu izrādās, ka nepietiek jau tagad, tad kāds izrādīsies melojis vai vēl ļaunāk, no kāda var prasīt atbildību. Vajag teikt, ka priedes ir grūti atjaunot, ka mēs paliksim bez priedēm jūrmalā, un tas nu nebūs labi. Kaut kā tā.

Google Earth skats uz fragmentu no RVM apsaimniekotiem mežiem. Attēla labā puse ir kontrastaina melnbalta kreisās puses kopija.

Uzmetot skatu no augšas gandrīz jebkuram RVM pārziņā esošam mežam iekšzemē, var redzēt, ka meža tur ir palicis maz. Te es varu atgriezties pie sava stāsta sākuma un ar piemēru paskaidrot vajadzību pēc putniņu zīmes ۷ valodā. Liela daļa domstarpību par meža apsaimniekošanu izriet no atšķirībām strīdnieku izpratnē par to, ko nozīmē kurš vārds. Kad kaut kur ir uzrakstīts “mežs”, tad teju katram lasītājam tas nozīmē kaut ko citu. No gaisa bildētajā RVM apsaimniekotajā teritorijā ir redzams tikai mežs. Dzīvē gandrīz nekas nav melnbalts, bet izpratnei pustoņu atmešana ļoti palīdz. Ja bildi pārvērš melnbaltu, tās teritorijas, kur koku nav, padarot baltas, tad tā izskatās tā, kā redzams attēla labajā pusē. Mežs, kā to saprot lielākā daļa sabiedrības, ir melns.

Ja es tagad rakstu, ka attēls labajā pusē ir pilnīgi melns, tad diez vai būs daudzi, kas man piekritīs. Taču ja es rakstu, ka šis attēls ir melns۷, tad visi pamanīs, ka ar melnumu kaut kas nav tā, nu – gluži kā piemiedzot aci, kad saki jā, bet domā citādi. Klātienes sarunā ar ķermeņa valodu mēs pasakām daudz vairāk nekā ar tekstu. Arī teiktā uztverē ķermeņa valoda dominē. Putniņš ir ķermeņa valoda rakstos. Kad/ja to ieviesīs rakstos visur, nevienam vairs nebūs problēmu, lasot, ka Latvijā mežu۷ platība palielinās, vai ka meži۷ tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi۷. Būs mazāk iemesla kašķim un pat nākotne rādīsies gaišāka.

Melnbalts piekrastes zonā esošo RVM apsaimniekoto mežu attēls (Duntes apkārtne)

Bet, ja atgriežamies pie rakstīšanas iemesla, un tādā pašā veidā apskatām RVM saimniecībā esošus mežus noteikumus skarošajā 5 km zonā, tad piekrastes mežu bilde IR gandrīz pilnīgi melna bez kādiem putniņiem. Atgādinu, ka tādu mežu ir apmēram 600 km², jeb, ja tas labāk saprotams, 60 000 ha. Pārsvarā priežu meži, no kuriem apmēram pusi var cirst nost nākamajā dienā pēc noteikumu izmaiņu pieņemšanas. Vai kādam vēl nav skaidrs, kāpēc meža īpašnieku۷ biedrībai tā rūp, lai ir ar steigu sāktu cirst kailcirtes piejūras joslas priežu mežos? Vēlams, ļoti lielas, jo tad priedes atjaunosies labāk.

P.S.
Es puslīdz droši zinu, ka, kamēr Latvijas mežu nozares vadībā un valdībā nesamazināsies alkatības līmenis, šis stāsts neizglābs nevienu koku. Bet “es vismaz pie stūra būšu stāvējis un rējis” (I. Ziedonis)

1. Atis Rozentāls, Priekšā izšķiršanās par mežu nākotni. Diena, Otrdiena, 31. oktobris, 2017. 4. lpp.
2. Atis Rozentāls, Priekšā izšķiršanās par mežu nākotni. Diena, Otrdiena, 31. oktobris, 2017. 4. lpp.
3. Atis Rozentāls, Priekšā izšķiršanās par mežu nākotni. Diena, Otrdiena, 31. oktobris, 2017. 4. lpp.
4. Diez, kur tā plānotāji ir iestiguši, ja ir nepieciešamība izrauties?
5. Skaitļi ir aptuveni tādēļ, ka es salīdzināju manā rīcībā pieejamās mežu platības tieši 5 km platā joslā gar jūras malu. Faktiskā ierobežojuma zonas robeža ir noteikta pa dažādām dabā esošām robežām un dažādās teritorijas vietās nedaudz variē. Tāpēc precīzs dažādā īpašumā esošu platību īpatsvars šajā zonā var nedaudz atšķirties)
6. Viņiem galvā ir viena rieva un tā pati no formas cepures
7. Atis Rozentāls, Priekšā izšķiršanās par mežu nākotni. Diena, Otrdiena, 31. oktobris, 2017. 4. lpp.
8. Tā kā tas ir atstāsts, es negarantēju citāta burtisku precizitāti.
9. Kopējā platība 3,47 ha, tuvākais punkts atrodas 24 m no ligzdas
10. Citējums ir aptuvens, jo citēju pēc atmiņas, bet vajadzības gadījumā sarunas vietu varu rekonstruēt “uz metru” un laiku “uz stundu”
11. Tieši tā autors tiek pieteikts pašā publikācijā.
12. http://www.mezaipasnieki.lv/lv/about_us/about_us/; apskatīts 2017.g. 31.oktobrī
13. https://www.lvm.lv/par-mums; apskatīts 2017.g. 31.oktobrī
14. http://www.lmd.lv/par-latvijas-meziem; apskatīts 2017.g. 31.oktobrī
15. Atis Rozentāls, Priekšā izšķiršanās par mežu nākotni. Diena, Otrdiena, 31. oktobris, 2017. 4. lpp.