Sveicināti, visi, kas vēl nav aizmirsuši par ceļotājām!
Ilgi nerakstīju tāpēc, ka gribējās iegūt skaidrību par Lauras bojā ejas cēloni, tad kādu laiku pats nebiju „pie vadiem”, tad nekas nenotika, tad nebija viens putns tad otrs, līdz 26. decembrī ienācās svētku sveiciens – pēc 72,6 dienu atrašanās nezonā (kopš 14.10.) uzradās Kate! Patiesībā mēs viņu jau bijām praktiski „norakstījuši”, kā pazudušu Sahārā. Kā redzams, nepazuda vis! Kate atzīmējās Etiopijas ziemeļos uz R no Abu Adi un viņas pēdējā signāla saņemšanas brīdī viņa bija 223 dienas veca.
Pozitīvas ziņas ir arī par mūsu vecāko ceļotāju – Melleni. Pateicoties Izraēlas kolēģu pūlēm 16.11. izdevās pārprogrammēt viņas raidītāju, kas tagad strādā pareizi un otrreiz lejuplādēt viņas datus – par gabaliņu no iepriekšējās lejuplādes vietas līdz Iskenderuna līcim Turcijā. Mellene dzīvojās līdz 28.11. (viņai tad bija 555 dienas), tad viņa pazuda uz 5,1 dienu un uzradās jau Sudānā pie Nīlas, 1525 km no starta punkta, t.i., katru dienu paveicot vidēji vismaz 299 km. Pēc dažām dienām viņa pārlidoja 202 km pie Nīlas pietekas Atbaras, kur ierodas 6.12. un 13.12. devās vēl 173 km tālāk augšup gar šo Nīlas pieteku, kur ierodas 15.12. (572 d.). Tur, Kasalas pilsētas apkārtnē viņa uzturas arī pašlaik (šodien, 585 d.)
Lote, kas 14.10. (148 d.) jau ieradās Gallas ipes augštecē Sudānas dienvidos, dzīvojās pa šo teritoriju 63 dienas, līdz 16.12. devās D virzienā. 20.12. (215 d.), kad fiksēts viņas pēdējais punkts, viņa atradās vairāk nekā 650 km tālāk, Dienvidsudānā uz Z no Jambio pilsētiņas, pavisam tuvu pie robežas ar Kongo. Kopš 20.12. Lote ir pazudusi un, domājams, viņa atrodas vai nu nezonā turpat Dienvidsudānā, vai pat Kongo, kas būtu jauna stārķu ziemošanas valsts. Atliek cerēt, ka viņa ne tikai atgriezīsies zonā, bet arī nonāks tik tālu, lai būtu iespējams iegūt viņas ceļojuma datus.
Atgriežoties pie Lauras, īsta skaidrība tomēr nav, jo viņas bojā ejas apstākļi ir mazliet mistiski. It kā nekas neliecina par cilvēka līdzdalību (šāviena pēdu nav), taču putnam ir pazuduši abi spārni un galva, bet no tā, ko varētu ēst kāds plēsējs, nav aiztikts nekas. Turklāt putns atradās niedrājā, kur pats nav iegājis. Tiesa, bojā eja notika tumsā un putnam stāvot ezera krastā, kas vairāk vedina uz plēsēja uzbrukumu, bet jāatzīmē tas, ka putns bijis ļoti vājš. Tātad, lai kas to nepiebeidza, galvenais vainīgais bija putna iekšējais stāvoklis.
Tā nu otrā gada nogali mēs esam sagaidījuši ar trim putniem (no 18) un cerams, ka tik pat daudz sagaidīs arī pavasari. Ja nebūs vēl kādi brīnumi (piemēram, neuzradīsies Tince), tad nākamā vēstule no manis (cerams, atkal ar labām ziņām) sekos kaut kad Jaunajā gadā. Veiksmīgi visiem to sagaidīt!
