Latvieši mīlot teātri, vismaz tā daudzi raksta. Kritiķi, režisori, aktieri un šad tad arī paši skatītāji. Ir daudz versiju, kāpēc tas tā ir. Es sliecos piekrist tai, ka teātri cilvēki mīl tāpēc, ka tajā notiekošais ir “oficiāli meli”. Ikviens zina, ka aktieris X nav, teiksim, Anglijas karalis Henrijs VIII un/vai aktrise Y nav Marija Stjuarte. Tāpēc, jo labāk viņi izliekas par šiem personāžiem, (respektīvi, jo labāk viņi melo), jo vairāk patīk izrāde. Kā pretstats visam notiekošajam ikdienā, kad amatpersonas, politiķi, ierēdņi, priekšnieki utt. izliekas, ka saka taisnību. Tikai šajos gadījumos ir daudz grūtāk izšķirt, kad teiktais ir taisnība un kad nav. Bieži vien vienīgais palīgs šajos gadījumos ir paša zināšanas “par tēmu”.

Kad viena pēc otras publiskajā telpā sāka parādīties tiešraides no putnu ligzdām un citiem dabas objektiem, viens no to mērķiem bija sabiedrības izglītošana “par tēmu”. Kaut kādā mērā tas ir izdevies. Tajos putnu dzīves aspektos, kas redzami “uz skatuves” (ekrāna), ir daudz lielāka skaidrība. Turklāt, visi vizuāli atraktīvie notikumi ir ierakstīti, saglabāti un tos var noskatīties atkal un atkal, ja nu kāds nav redzējis “dzīvajā”. Vairs nav jāmēģina kādam iestāstīt, ka olas ligzdās vai mazuļus var aiznest kāds plēsējs, ka vecāki var pārtraukt barot bērnus, ka [stārķu] ligzdās var notikt kautiņi [starp pašiem stārķiem] u.tml.

Tāpat kā teātrī var redzēt tikai to, kas notiek uz skatuves, viss, kas notiek aiz priekškara, ir tikai minams. Un te nu sākas vērotāju fantāzijas. Cilvēciski interesanti ir tas, ka aizkadrā notiekošais dažkārt izraisa visai dedzīgas diskusijas, kaut gan diskusijās (čatos un forumos) rakstītais liecina, ka neviens no strīdniekiem strīda subjektu nepārzina. Vēl atkal ir jāpiemin tāds svarīgs lūrēšanas aspekts, kā notiekošā atraktivitāte un svarīgums. Ne viss, kas ir svarīgs, ir atraktīvs (un vizuāli interesants). Cilvēki pamana un apspriež interesanto. Notikumus ietekmē svarīgās norises. Tas nereti ir galvenais iemesls, kāpēc diskusijas “nonāk auzās”.

Operas un baleta izrādēm senāk bija programmas ar īsu sižeta aprakstu. Kad es bērnībā gāju vecākiem līdzi uz baletu vai operu (ko tolaik mani vecāki varēja atļauties), tas, bija pirmais, kas man bija svarīgi. Iespēja pirms katra cēliena izlasīt, kas tajā notiks. Vebkameru organizatoriem nav iespēju uzrakstīt nākamā cēliena saturu, jo to nezina neviens.

Bet norises dabā tāpat nosaka ļoti daudzi aizkadra procesi gan telpā, gan laikā. Piemēram, stārķi gada griezumā vairāk laika pavada ārpus Latvijas, nekā tajā. Septiņi mēneši prom (septembris – marts), pret pieciem šeit (aprīlis – augusts). Sezonas griezumā katrs no putniem vairāk laika pavada ārpus ligzdas, nekā ligzdā. Mēs pieņemam, ka barojoties, bet kaut kā aizmirstam, ka starp punktu A (ligzda) un punktiem B…Z (barošanās vietas) ir attālums, kas kaut kā jāpārvar. Putni to paveic lidojot, tātad, tie daudz laika pavada gaisā. Tostarp, visai augstu gaisā, kur nevar pielikt nekādas novērošanas ierīces. Visbeidzot, pat kameras priekšā ligzdā daudz kas notiek pa nakti (kas izmaksu dēļ pie vairuma ligzdu nav parādāms). Papildus tam visam, stārķi nav uzvelkamās rotaļlietas. Visam, ko viņi dara (vai nedara), pat ja tas ir redzams kamerā, ir iemesls, un motivācija, kas nekad nav “uzrakstīta subtitros”.

Patiesībā vebkameras skatītāju “logs” nav daudz vairāk kā lūrēšana pa atslēgas caurumu kāda mājoklī. Tajā ir redzami tikai fragmenti no izspiegotā subjekta dzīves un spriedumu pareizība par subjektu ļoti lielā mērā ir atkarīga no iepriekšējām zināšanām par to. Es esmu ņēmies ar šo subjektu dažādā intensitātē 40 gadus. Vismaz man pašam šķiet, ka pa šo laiku es to esmu arī sapratis. Valsti pārstāvošie lēmumu pieņēmēji dažādos veidos ir pārliecinoši parādījuši, ka viņiem šīs zināšanas nav vajadzīgas. Bet zināšanas tāpat kā naudu kapā līdzi paņemt nevar, pareizāk sakot, arī tur tās nav vajadzīgas. Ir jau tā, ka iemācīt nevienam neko nevar, labākajā gadījumā var palīdzēt iemācīties tiem, kas to vēlas. Pieņemot, ka starp tiešraižu vērotājiem tādi ir, es padalīšos ar “ieskatu aizkulisēs”. Varbūt kādam noder.

Scenogrāfija

Pie tiešraides bildes ir īsa informācija par ligzdu un tās zināmo vēsturi. Bet laikam pat īss teksts ir par garu, lai to daudzi skatītāji izlasītu. Pērn stārķa tiešraides forumos izraisījās debates par to, cik augstu novietota ligzda, kaut gan tas tur ir uzrakstīts. Seko citāts no Youtube tiešraides loga anotācijas:

“Ligzda kā tāda ir ļoti tipiska melnā stārķa ligzda – uz priedes sānzara 1,8 m no stumbra, bet mazliet neparasti ir tas, ka tā atrodas jau apkārtējo koku vainagu vidusdaļā – apmēram 18 metru augstumā, nevis ir paslēpta zem vainagiem.”

Šis teksts daudz vairāk pasaka tiem, kas zina 1) cik gari zari ir priedēm, 2) cik liela un smaga ir stārķa ligzda, 3) cik augsti ir pārējie koki mežā (vai cik augsti ir koki mežā vidēji Latvijā vispār), 4) kāpēc “normālas” ligzdas ir paslēptas zem vainagiem. Arī “apkārtējie koki” ir redzami tikai vienā virzienā. Kadrā ir 1 priede (ligzdas koks), 5 egles un tālāk 4+ bērzi.

Šogad 4 no šīm eglēm ir nokaltušas. Varētu parunāties par to, kāpēc tas noticis, bet tam vairs nav nozīmes. Koki ir nokaltuši un noteikti neatdzīvosies. Pēc kāda laika tie neizbēgami nolūzīs. Egles zari ir kā liels grābeklis un nokaltuši egles zari kā grābeklis pa laikam ir stiprāki nekā zaļi. Ikviena no apkārtnē esošajām eglēm krītot var nolauzt priedes zaru, uz kuras ir ligzda un/vai nogāzt ligzdu, ja priedes zars izrādīsies gana atsperīgs, lai nenolūstu no pirmā pieskāriena. Tas notiks kaut kad nākotnē, bet jaunais “skatuves iekārtojums” tieši ietekmē ligzdu jau tagad.

Nav svarīgi, cik skaistām segām tiek dekorēts dīvāns guļamistabā, ja guļamistabai nav sienu un griestu. Aicinājums uz mīlēšanos “Doma laukuma vidū, kur visi to var redzēt” visdrīzāk neuzrunās lielāko daļu cilvēku. Līdzīgi stārķiem ir citi faktori, kas padara varbūtējo ligzdas vietu maz piemērotu. Viņi nav tik jutīgi pret “skatītājiem”, bet viņi ir jutīgi pret troksni. savukārt stārķēni augšanas gaitā ir jutīgi pret karstumu (ko pastiprina nepārtraukta saules gaisma). Normālā gadā augšanai nepieciešamo ūdeni stārķēni saņem ar barību, bet sausā un karstā gadā ar to nepietiek. Saulē eksponēta ligzda arī pati izžūst daudz ātrāk un, to daudz vieglāk var pamanīt varbūtēji ligzdas postītāji – ērgļi, vistu vanagi un kraukļi. Gan viens gan otrs var nozīmēt “zemē nomestu gadu”. Vecāki ir nodzinuši sevi, mēģinot izbarot bērnus, bet beigās bērnu nav.

Galveno lomu tēlotāji

Katrs no putniem savā mūžā ir redzējis vismaz vienu ligzdu (to, kurā viņš/viņa ir uzaudzis) un, tā kā ir sasniedzis ligzdošanas vecumu, tā ligzda ir bijusi sekmīga. Tāpēc pieaudzis putns “zina” (kaut vai neapzināti), kādai ir jābūt “pareizai” ligzdai. Dati, kurus iegūstam no fotoslazdiem, arvien pārliecinošāk liecina, ka daudzi (visi?) putni pa ceļam vai savos neligzdošanas gados apmeklē daudzas ligzdas. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka pieredze (ilgāks mūžs) ir vērtība, ko novērtē arī varbūtējie partneri un, iespējams, tā paceļ slieksni konkrētās ligzdas “derīgumam”.

Ir daudz gadījumu, kad šķietami labā, netraucētā un iepriekš nepostītā ligzdā “pēkšņi nekas nenotiek”. Tikai dažus mēnešus vēlāk izrādās, ka ligzdas koks ir nolūzis. Acīmredzot ir redzami vai dzirdami faktori, kas par to liecina – jāatceras, ka perēšanas laikā katrs no putniem, gan T gan M pavada apmēram 400 stundu sēžot ligzdā un “neko nedarot”. Šajā laikā viņiem ir pietiekami daudz laika pamanīt kaut kādu bīstamību. Vai tie ir biežāki dzeņu apmeklējumi, vai koka nepareiza čīkstēšana vai kas cits, mēs varam tikai minēt.

Mātīte, kas kaut vai reizi ir ligzdojusi nesekmīgi, droši vien atceras kontekstu nesekmīgajai ligzdošanai. Tā var būt ligzdas nokrišana, bet tā var būt arī ligzdas pārlieka atsegšana. Latvijā ir ligzdas, kas atrodas sausu koku galotnēs, kamēr tās noēno apkārtējie koki. Svarīgākais vārds iepriekšējā teikumā ir “kamēr”. Vebkameras ligzdas iemītnieks arī šogad tur nav bijis viens. 16. aprīlī uz īsu brīdi ligzdā paciemojās pirmā stārķu dāma. Viņa pastāvēja, vairākkārt nervozi pārcilāja niedres pušķi un aizlidoja. Es varētu viņas domu gaitu iztēloties apmēram šādi – šo ligzdu var redzēt no visām pusēm, lai cik glīta tā nebūtu. Un vēl šis mēsls ligzdā. Kāpēc tas te atrodas, neviens normāls vecis neizklāj ligzdu ar niedrēm! Nu nē, paldies… Vēlāk vairākkārt bija vēl viena. Arī neielaidās pat tuvākās (attāluma ziņā) sarunās ar ligzdas saimnieku. Pastāvēja ligzdā viena pati un pāris reizes paklausījās viņa žēlabas, knosoties netālu citā kokā.¹

Nevarētu teikt, ka trūkst dāmu, ja jau sezonas sākumā te paciemojās vismaz divas². Drīzāk, pieaugušajām meitenēm nepatika ligzda. Var būt, ka vaina ir pašā saimniekā, bet par to mazliet vēlāk. Pēc tam ligzdas saimniekam tomēr uzradās pastāvīga partnere (Mamma #3), kuru pēc neilga laika no ligzdas izmeta cita (Mamma #4). Publiskajās diskusijās³ tika apspriests, citēju “kuru Grāfs izvēlējas” un “kāpēc Grāfiene-21 tik vēlu atlidoja no Āfrikas”⁴. Uz pirmo jautājumu atbilde ir vienkārša. Grāfs⁵ neizvēlējās nevienu, jo mammas izvēlas, vai ielaisties ar viņu vai ne. Viņš tikai cenšas būt gana labs kādai. Ne mazsvarīgi ir tas, ka abi putni, kuri viens otru nomainīja, nav pilnīgi pieauguši. Mamma #3 visticamāk ir tikai trīs gadus veca un šis varētu būtu bijis viņas pirmais ligzdošanas mēģinājums. Taču es jau vairākkārt esmu kļūdījies, nosakot vecumu putniem, kam vecums ir zināms (tie ir bijuši gredzenoti), tāpēc es atturēšos to apgalvot. Taču putnam bija daudz vēl nenomainītu jaunā putna spalvu.

Runājot par otro jautājumu, daudz svarīgāk ir tas, ka dažas nepārprotami nodilušas jaunā putna spalvas uz muguras ir arī mammai #4. Ja ļoti nodilušas pieaugušā putna spalvas neizskatās tāpāt⁶, tad šis putns noteikti nav tas pats, kurš ligzdoja te 2021. gadā. Taču, pat ja tas ir tas pats putns, diskusijas par to, kāpēc putns “vēlu atgriezās no Āfrikas” ir diezgan muļķīgas, jo tās nebalstās uz faktiem. Tas, ko mēs visi zinām (es tikpat, cik jebkurš šīs ligzdas vērotājs), ir datums, kad šis putns pirmo reizi uzradās pie ŠĪS ligzdas. Pieņēmumi, ka putns no savas ziemošanas vietas lido uzreiz uz savu un tikai savu ligzdu, ir aplami. Dati no fotoslazdiem no vairāk nekā 100 ligzdām vairāk nekā desmit gadu ilgumā ir pierādījuši, ka putni pa ceļam var apmeklēt (daudz) citu ligzdu, viņi var kādā no tām uzturēties visai ilgu laiku un starp šīm ligzdām var būt ļoti liels attālums. Kad šī stārķu dāma atgriezās no Āfrikas, un ko viņa darīja pēc tam, zina tikai viņa pati.

Un vēl – tas, ka putni pārojās, nebūt nenozīmē to, ka viņi dēs olas un audzinās mazuļus. Es negribu apgalvot ka viņi apzināti nolemj “šo gadu izlaist”⁷. Iespējams, ka “lēmumu” ietekmē daudz vienkāršāks mehānisms. Lai izdētu apaugļotu olu, no kuras izšķiļas cālis, protams, ir vajadzīgs tēviņš, kas olu apaugļo. Taču ar to ir par maz. Pati ola galvenokārt sastāv no barības vielām, kas “mammai ir jāsagādā”, lai ola vispār varētu izveidoties. Vairākkārt novērojamās ļoti niecīgās mēslu strūkliņas mammai #3 liecināja, ka viņa pati bija diezgan bēdīgā stāvoklī un var būt, ka tieši barības trūkums pavasarī ir tas, kas nosaka, būs pēcnācēji vai ne. Par mammu #4 to it kā nevar teikt, taču nav izslēgts vēl kāds variants. Arī viņas abas saprot, ka šī vieta nav laba, bet tā kā ir jauni putni, tad izmanto šo gadu, lai “trenētos”. Prasmi prasa gan attiecību veidošana ar partneri, gan pārošanās (kas nav tikai instinktu diktēts akts), gan ligzdas savešana kārtībā un uzturēšana.

DDT, dzīvsudrabs, raundaps vai vēl kas cits

Iespējams, ka “treniņpartnera” stāvoklis ir mazāk izšķirošs tā izvēlē, kā izvēloties partneri, ar ko kopā jāizbaro bērni. Grāfs vizuāli gan izskatās ļoti labi, bet tas noteikti nenozīmē, ka ar viņu viss ir kārtībā. Arī mēs daudzu slimību atklāšanai nododam analīzes. Mūsu asiņu sastāvs un tas, ko mēs izvadām no organisma liecina ļoti daudz par mūsu organisma stāvokli. Ar putniem, protams, ir tāpat. Puni visus uzņemtos draņķus deponē augošajās spalvās un, protams, izvada ar mēsliem⁸. Visas spalvas ar laiku tiek nomestas un nomainās ar jaunām. Mātītes kaitīgās vielas no organisma izvada arī ar olām. Tāpēc putns, kuras organisms ir ļoti piesārņots, olas var spēt izdēt, bet pašu olu kondīcija var būt tāda, ka cālis tajā nespēj izveidoties vai nevar izšķilties un aiziet bojā. Mēs nevaram uzaicināt stārķus uz laboratoriju nodot asinis, bet nomestās spalvas, olu čaumalas, neizšķīlušās olas un arī mēslus ir iespējams savākt un analizēt.

Sākotnēji mēs pievērsāmies kādreizējā brīnumlīdzekļa – DDT⁹ klātbūtnes noskaidrošanai stārķu olās tagad. DDT lietošana Latvijā ir aizliegta kopš 1967. gada un tātad tam te nekur nevajadzētu būt. Kopš 2006. gada ir pārbaudīts vairāk nekā 200 olu un tīra līdz šim ir bijusi tikai viena. Turklāt pēdējos gados daudzās olās nelielā daudzumā ir atrodams pats DDT, nevis tā sadalīšanās produkti. Koncentrācijas it kā nav vēl bīstamas, taču nelaime ir cita. DDT sadalās dažu gadu laikā, un pārvēršas par stabilākiem izomēriem, svarīgākais no tiem ir DDE, kas “dzīvo” ilgi. Ja paraugos tiek atrasts pats DDT, tad tas nozīmē, ka tas tiek lietots tagad. “Atbildīgo” valsts institūciju līdzšinējā faktiskā reakcija uz to ir bijusi pilnīgi bezatbildīga. Netraucējiet mūs, lūdzu ar šo problēmu (jo tā nav ar acīm redzama un neviens cilvēks no tā vēl nav nomiris. Apmēram tā)!

Pēdējos gados zinātnes padomes atbalsts ļāva pievērsties vēl kādam ļoti bīstamam piesārņotājam. Dzīvsudrabam. Atšķirībā no DDT, kas ir cilvēku radīts draņķis, dzīvsudrabs ir dabā sastopams elements, taču noteiktos apstākļos tas var metilēties, un metilētais dzīvsudrabs ir ļoti bīstams. Citēju Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta izstrādātu bukletu par šo elementu:

“Lielās devās dzīvsudrabs ir nāvējošs, taču pat salīdzinoši nelielas devas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka organismu. No saindēšanās ar dzīvsudrabu visvairāk cieš centrālā nervu sistēma un nieres. Dzīvsudrabs ir īpaši kaitīgs nervu sistēmai, kura attīstās (salīdzinājumā ar nobriedušu nervu sistēmu, kurā nenotiek aktīvas pārmaiņas), tāpēc no tā īpaši jāsargājas bērniem un grūtniecēm.”

Putnu vielmaiņa ir daudz intensīvāka nekā mums, un varbūt tādēļ arī putniem dzīvsudrabs ir viens no kaitīgākajiem piesārņotājiem. Pašlaik īstenotajā projektā¹⁰ mēs analizējam gan pie ligzdām savākto olu čaumalas, gan mēslus. Tā kā dzīvsudrabs ir dabā, tad pilnīgi tīru paraugu nevar būt. Parasti (ko varētu uzskatīt par fona stāvokli) izmērītās koncentrācijas ir intervālā 100-200 ng/g. Vislielākās koncentrācijas ir atrodamas olu membrānās. Līdz šim visvairāk piesārņotajā paraugā bija 1900 ng/g dzīvsudraba (ievākts 9.7.2014). Lielākā vērtība, kas līdz šim ir atrasta mēslu paraugos, ir 800 ng/g (9.05.2021). Abas šis ligzdas bija neproduktīvas. Diemžēl, augsta dzīvsudraba koncentrācija dažos putnos nav vienīgais, kas līdz šim ir konstatēts, bet par kaut kādiem gala secinājumiem runāt vēl ir pāragri. Šis projekts turpinās, dati tiks papildināti vismaz ar šī gada vākumiem.

Vēl ir arī raundaps. Par to ir zināms, ka raundaps ļoti efektīvi iznīcina kurkuļus, bet vardes melnajam stārķim ir ļoti svarīga papildbarība. Ja nav ko ēst, tad sk. iepriekš. Un vēl ir simtiem citu “nekaitīgu” mēslu, kas bezatbildīgi tiek kaisīti pa labi un pa kreisi gan rūpnieciski, gan mazdārziņos. Dabu mēs visi ļoti mīlam, tikai nezāles un kaitēkļi traucē. Tā nu (pa atslēgas caurumu) vērojam tukšas ligzdas.

Skatuve un atslēgas caurums

Varētu prasīt, kāpēc putni neizvēlas labākas vietas un nebūvē ligzdas tur. Īsais raksturojums tam, kāda ir laba vieta (no sekmības viedokļa) ir nefragmentētā mežā (vismaz 1 km rādiusā ap ligzdu) ar iespējami vairāk nepārveidotām barošanās vietām (upītēm), kurās ir daudz dažāda lieluma zivis. Īsā atbilde tam, kur tādas var atrast, ir – Latvijā vairs nekur. Visas palikušās ir vairāk vai mazāk sliktas un visas labākās ir aizņemtas. Nav jau vēl tā, ka Latvijā nebūtu neviena ligzdojoša pāra. Bet gandrīz visās sekmīgajās ligzdās regulāri notiek cīņas – par šo vietu un/vai par pieredzējušu partneri. Gribētāju ir daudz vairāk nekā iespēju.

Kāds varētu uzdot arī jautājumu, kāpēc tad uzreiz vebkamera nav pielikta pie kādas no labākajām ligzdām. Te jāpaskaidro, ka tiešraides nodrošināšana ir atkarīga no tā, vai pie ligzdas ir vai nav pietiekami stiprs telefona signāls. Katrs, kas Latvijā ir mēģinājis kaut vai piezvanīt kādam, esot mežā, zinās, cik lielisks ir tīkla pārklājums, tikko jūs aizejat aiz pirmā koka, attiecībā pret raidītāju (torni). “Labas ligzdas” no stārķa viedokļa jau gandrīz pēc definīcijas ir iespējami tālāk no traucējošās infrastruktūras (ceļiem, apdzīvotām ēkām u.tml.), bet tajos dažos gadījumos, kad koku galotņu līmenī signālu var dabūt, krietni pieaug cits risks. Pārāk liela ir varbūtība, ka kāds “lauku nabadziņš” izmantos mežā atstātos akumulatorus (vai citu kameru sistēmas daļu) savas labklājības uzlabošanai. Pie pirmās vebkameras ligzdas jau tā notika.

Būtisks ietekmējošs faktors ir arī attālums līdz ligzdai “no Rīgas” – ja pie kameras kaut kas notiek, līdz tai ir jāaizbrauc. Turp un atpakaļ. Bieži vien daudzas reizes sezonā, jo kaut kas notiek šad un tad. Uzkarās kāda elektroniskā iekārta. Uz kabeļa uzkrīt kāds zars un izrauj kontaktu un tamlīdzīgi. Tāpēc kameras ierīkošanai derīgu ligzdu ir ļoti maz. Kad 2015. gadā pētīju vebkameras ierīkošanas iespējas, derīgas izrādījās tikai trīs ligzdas¹¹. Šogad, domājot par varbūtēji jaunu vietu nākamajai sezonai, manā sarakstā ir četras ligzdas. Divas no tām ir pārāk riskantas varbūtēju aparatūras zagļu dēļ. Vai pie divām citām ir zona, tas vēl jānoskaidro.

Citi izrādes rekvizīti

Turpinot līdzības ar teātri, atgriezīšos pie vissvarīgākā faktora. Katrai teātra izrādei ir ne vien scenogrāfija, bet arī cita veida nodrošinājums – aktieriem vajadzīgi tērpi, un, galu galā, tiem ir no kaut kā jāpārtiek, lai izdzīvotu starp izrādēm. Citādi nebūs, kas tēlo Henrijus, Marijas un citus personāžus. Arī skatītājiem teātra kafejnīca dažkārt ir svarīgāka par pašu izrādi, ja izrāde nav izdevusies. Stārķim barības un ūdens pieejamība nav tikai komforta jautājums. Tas ir priekšnoteikums, lai ligzdotu vispār un ja ligzdošana ir uzsākta, lai tai būtu kaut kāda jēga.

Es negribu nevienu apvainot, bet ja kādu tālāk rakstītais tomēr aizskar pārāk personiski, lai tā būtu – tad tas ir pelnīti. To, cik ierobežoti tiešraižu rādīšana ir sasniegusi sākotnējo mērķi “izglītot sabiedrību par norisēm dabā”, parādīja pērnais marasms ar barotavas ierīkošanu pie ligzdas sezonas beigās. Neatkarīgi no tā, cik daudz zivju tajā tika ielaists un cik tuvu ligzdai tā bija. LDF neizturēja paši savu uzstādījumu neiejaukties dabas norisēs un liela daļa skatītāju parādīja, ka viņiem interesē meksikāņu seriāls ar laimīgām beigām, ko var nopirkt par mazu naudiņu (ziedojumiem). Taisījos kaut ko rakstīt jau tad, bet man aizrādīja, lai neapvainoju ziedotājus – no kuriem patiešām daudz kas ir atkarīgs. Tikai man šķiet, ka ziedojumi, kas tiek pārskaitīti nepareizā kontā, IR zemē nomesta nauda, no kuras nav nekāda labuma nevienam. Diemžēl liela daļa (un man lūgtās anonimitātes dēļ neminēšu konkrēti cik) ziedojumu tika ieskaitīti kontā, kam ar varbūtējo barotavas ierīkošanu nebija nekāda sakara. Bet svarīgāk par to ir saprast, cik jēdzīga vispār bija doma kaut ko tādu organizēt. Apstākļi, kas izraisīja šo “akciju” var atkārtoties arī kādā citā ligzdā, kur varbūt tiks ierīkota nākamā vebkamera. Šis izklāsts (kādam vai daudziem) var nepatikt.

Vispirms kopējais konteksts. Grāvju tīkla kopgarums ap šo ligzdu 3 km rādiusā ir ~141 km (valsts mežos 107.7 km, ārpus tiem 33.7 km). Salīdzinoši, tas ir aptuveni attālums no Rīgas līdz Saldum, Talsiem, vai Smiltenei, atkarībā no virziena, kuru izvēlaties. Es pilnīgi nopietni piedāvāju uzminēt, kurā šo ceļu malas punktā (10 m posmā) atrodas nomesti 100 eiro. Katram ir trīs mēģinājumi – kurš pirmais vietu (koordinātas) uzminēs, tas no manis varēs saņemt minētos 100 eiro. Es savukārt apsolu paziņot, cik laimes meklētāji mēģināja tikt pie “atraduma”, un cik tuvu vai tālu no īstās vietas viņu mēģinājumi atradās. Neatkarīgi no tā, cik un vai tādi atradīsies, tieši tik liela ir varbūtība, ka stārķis atradīs kaut kad sezonas beigās ierīkotu barotavu (kuras garums diez vai bija 10 metri), kas turklāt ir ierīkota zonā, kur pirms kāda laika ūdens nebija (un tāpēc tur nevarētu būt zivis un diez vai ir vērts meklēt). Turklāt, zona, kurā stārķis meklē barību, sniedzas nevis trīs, bet vismaz 20 km no ligzdas. Visticamāk, vietas, kuras ir vērts apmeklēt, viņi noskaidro pirms olu dēšanas (kas var noteikt – dēs vispār vai ne) un perēšanas laikā, kad viens putns sēž ligzdā un otram ir laika izpētīt teritoriju.

Manā rīcībā ir dati no vienas ligzdas ar barotavu, kas apliecina, ka tā varētu dot pozitīvus rezultātus. Ja tas patiešām tā ir, šī gada barotava būtu bijusi jāierīko aprīlī¹². Ir viena lieta, ja barotavas mērķis ir noķert pieaugušo putnu (tēviņu) pēc sezonas, kad ligzda izvesta, vai ja barošana notiek vietā, kur putns barojas pats. Barotavas iekārtošanai ir pavisam cits konteksts, ja tās mērķis ir uzlabot mazuļu izdzīvotību un putnam tā vispirms jāatrod.

Papildus “dotie lielumi” ir tādi, ka abu putnu barošanās teritorijas nepārklājas (tātad, barotavas vajadzētu vismaz divas) un ticams, ka agri vai vēlu tās atradīs citi arī zivjēdāji – ūdrs, ūdeles, zivju gārņi, nepareizi melnie stārķi (no kādas citas ligzdas vai neligzdotāji) un pat baltie stārķi.

Seko ieskats izmaksās. Ņemot vērā īstas zivtiņu un degvielas cenas¹³ vienas barotavas sezonas izmaksa ir 3100 Eiro. Ja pēkšņi kāda zivjaudzētava ir gatava nodrošināt ar vajadzīgajām zivtiņām piecu mēnešu ilgumā par brīvu, tad 1900 eiro. Nav pieskaitīti materiāli (celtniecības siets vai tml.), kas vajadzīgs pašas barotavas ierīkošanai, bet kopējā kontekstā tas ir nebūtisks sīkums.

Faktiski, pērkot mazumā, 2020.gadā vienas zivtiņas cena bija 15 centi un attālums, kas nobraucams līdz zināmajai zivju ieguves vietai, ir krietni lielāks, nekā izmantots aplēsē. Mašīna var būt arī ekonomiskāka, bet normāli braukšanai mežā ir vajadzīga pilnpiedziņas (4×4) mašīna, kuras patērē degvielu vairāk. Un, es neesmu pārliecināts, vai atradīsies kāds, kas par 10 Eiro dienā ir gatavs katru otro dienu braukt un barotavu papildināt, neatkarīgi no laika apstākļiem piecus mēnešus no vietas. Atkārtošu, ka pareizi un savlaicīgi ierīkotas barotavas pie ligzdas varētu dot pozitīvus rezultātus, bet tās ierīkošana uz dažām dienām, pieklājīgi sakot, ir ākstīšanās. Neatkarīgi no izmaksām.

Tā tas ir arī tāpēc, ka mazuļu “piebarošana” pēdējās dažās dienās pirms izlidošanas nevar būtiski uzlabot to kondīciju, kas ir pats svarīgākais sekmīgas pirmās migrācijas priekšnoteikums. Arī cilvēks, kas ilgstoši bijis badā, vienā piegājienā pārēdoties nekļūs resns, bet drīzāk var nomirt no pārēšanās. Barībai ir jābūt pietiekamā daudzumā visu laiku no izšķilšanās brīža. No gadījumiem, kad tas ir droši zināms (ar raidītājiem vai bez tiem) slikti baroti jaunie putni ligzdu ir atstājuši, bet vai nu ir nomiruši dažu desmitu metru attālumā no tās uz zemes (kas no kameras skatītāju viedokļa būtu “sekmīgi izlidojuši”), vai tas pats notiek dažādā attālumā no ligzdas, jau uzsākot ceļojumu. Sliktas kondīcijas dēļ viņi nepaspēj atrast pirmo labo barošanās vietu un/vai nepaspēj iemācīties paši noķert zivis, kad tās ir ūdenī. Neviens viņiem ārpus ligzdas nemāca, kā to izdarīt.

Gredzenošana

Pie rekvizītiem kāds varētu pieskaitīt arī gredzenus, kas ļauj putnus individuāli atšķirt. Lielākā daļa no iepriekš rakstītā ir uzzināta tieši pateicoties gredzenotiem putniem, kuru vecums un izcelsme ir zināma. Taču gredzenošana nav sporta veids ar mērķi “dabūt vairāk ķekšus” (kā to diemžēl viens otrs tomēr dara), bet galvenā putnu pētniecības metode. Jāatgādina, ka ornitoloģija par īstu zinātni kļuva tikai 1899.g., kad dāņu skolotājs H. K. Mortensens (Hans Christian Cornelius Mortensen) šo metodi izgudroja¹⁴. Pateicoties gredzeniem, putnus varēja pētīt kā indivīdus nevis tikai kā sugas.

Melnā stārķa izpētē daudz būtiskāks bija nākamais gredzenu attīstības solis – no attāluma nolasāmie plastmasas gredzeni¹⁵. Tādi šīs sugas izpētei Eiropā masveidā sākti lietot pēc pirmās melno stārķu konferences, kas notika 1993. gadā¹⁶ Ķemeros. Tur dalībnieki vienojās par koordinētas gredzenošanas programmas sākumu, un sadalīja arī gredzenu kodus (pirmo zīmi uz gredzena, kas ir tā apakšgalā) – Latvijai tā ir 0, Igaunijai 7. Lietuva šai programmai pievienojās vēlāk un tur lietotie gredzeni sākas ar V. Pagaidām citās valstīs gredzenoti putni Latvijā nav redzēti, taču iespējams tas ir.

Vairums dzīvo putnu ir redzēti vienu reizi un visvairāk pirmās ceļošanas laikā Izraēlā tajos gados, kad citu valstu kolēģi tur speciāli brauca reģistrēt melno stārķu gredzenus. Atkārtotu gredzenu nolasījumu no viena putna ir daudz mazāk, taču tieši tie ir visvērtīgākie. Tieši atkārtoti novērojumi ļauj dokumentēt, piemēram, putna pārvietošanos starp dažādām ligzdām dažādos gados vai saistīt ziemošanas vietu ar ligzdošanas vietu.

Visvairāk nolasījumu ir kādam 2006. gadā gredzenotam putnam – 37. Pirmie 36 visi ir no ziemošanas vietām Izraēlā. Pēdējais ir no Latvijas, taču ligzdošanas vieta nav zināma, jo LVM “eksperts” par gredzenoto putnu paziņoja tikai 2020. gadā, kaut gan novērojums (ar fotogrāfijām) tikai veikts 2015. gadā. Tad varbūtējā šī putna ligzda jau bija pamesta, visdrīzāk netraucējošās saimnieciskās darbības dēļ. Diemžēl citu šīs institūcijas “ekspertu” attieksme ir līdzīga. Daži gredzenus “nepamana”, kaut gan fotogrāfijās tie ir labi redzami, bet citi, kas kontrolē ligzdas, vienkārši neziņo. Nespekulēšu par iemesliem.

Droši vien tā ir zaudēti dati arī par kādu Igaunijā vai Lietuvā gredzenotu putnu, kas ir ligzdojis Latvijā. Mēģinot varbūtējo gredzenotā putna ligzdu apskatīt / putnu fotografēt gadu vēlāk, tas līdz šim vairumā gadījumu nav izdevies. Putns pēc nesekmīgas ligzdošanas var pārcelties citur (arī ļoti tālu) un tas var būt gājis bojā. Katrs šāds gadījums ir zaudēti ļoti vērtīgi dati un katrs gredzenota putna redzējums ir ārkārtīgi svarīgs, lai saprastu faktorus, kas ietekmē izdzīvošanu, ligzdošanas sekmes un citus svarīgus stārķu bioloģijas aspektus.

Taču šis tas jau ir noskaidrots. Gandrīz visi Latvijā apgredzenotie 2032 melno stārķu mazuļi gredzenojot ir svērti un mērīti. Vērtīgas zināšanas ir devuši beigti atrastie putni un ligzdas, kurās gredzenotie putni nekur pēc tam nav redzēti. Tieši mazuļu kondīcija (svars attiecīgajā vecumā) ir galvenais to sekmes nosakošais apstāklis. Iespējams, ka kondīcijas loma ir vēl lielāka – barošana ligzdā ietekmē knābja augšanu (tā garumu), bet no uzvedības pētījumiem ar fotoslazdu palīdzību ir pamats domāt, ka knābja garums tēviņiem ir viens no rangu noteicošiem atribūtiem. Citiem vārdiem sakot, nīkulis ligzdā, pat ja izdzīvos, būs no tiem, kam partneri atrast būs grūti. Pagaidām tā ir tikai versija, kas būtu jāpārbauda ar vairāk datiem, kad tie būs pietiekamā skaitā sakrāti. Savukārt ligzdu apkārtnē notiekošās darbības analīze parādījusi, ka no ligzdām, kuru tuvumā kaut kas ir darīts, patiesi sekmīgu (tādu, kas ir izauguši un paši ligzdo) putnu tikpat kā nav.

Ierobežoti resursi (sezonas īsums un līdzekļi) neļauj apgredzenot visus katra gada jaunos putnus. Bet gredzenu likšana likšanas pēc ir traucējums, kas neattaisno sevi, ja nedod nekādu pienesumu zināšanām. Tāpēc pēdējos gados vairs negredzenojam ligzdās, kurās mazuļi ir ar mazu izdzīvošanas varbūtību (barības trūkums vairākos gados, saimnieciskā darbība ligzdas tuvumā, ļoti fragmentētas apkārtējās mežaudzes). Mazliet ligzdu izvēli ietekmē arī piekļūstamība. Dažās ligzdās mazuļi jāgredzeno, kamēr tie ir pietiekami mazi, jo tās ir pieejamas tikai no vienas puses. Taču nepiekļūstamu ligzdu Latvijā nav. Droši vien visi lasītāji saprot, ka pašreizējā vebkameras ligzda atbilst visiem priekšnoteikumiem, lai to liktu mierā, pat ja mazuļi tur būtu.

1. Kāds varētu teikt, ka tā ir “pārāk cilvēciskota lirika” par tēmu. Es piekrītu, bet tā nav lielāka, kā lielai daļai čatotāju un, galvenais, stārķu savstarpējās attiecības ir daudz līdzīgākas cilvēku attiecībām, nekā mēs to varam iedomāties.
2. Pirmais putns noteikti bija cits, nekā vēlāk redzētais, jo viņai bija kāda labi pamanāma anatomiska īpatnība. Taču vēlāk ligzdu apmeklējušais putns var “sastāvēt no vairākiem”, kā tas vairākkārt ir novērots citās ligzdās. Neviena no ligzdu apmeklējušajām mammām nav bijusi gredzenota, un īslaicīgā apmeklējumā tikai pēc bildēm vien putnus atšķirt var nebūt iespējams.
3. Tajās, kas pie YouTube kanāla ir apskatāmas visai pasaulei gribot negribot.
4. Daudzi vērotāji uzskatīja, ka otrais, respektīvi, Mamma #4 ir 2021. gadā ligzdojusī stārķu dāma, kas pārāk vēlu atlidojusi no Āfrikas.
5. vērotāju dotais vārds (visiem) ligzdā dzīvojošajiem tēviņiem.
6. To varētu noskaidrot, pārbaudot iespējami daudz zināma vecuma putnus pēc bildēm dažādos gados. Tas ir viens no maniem “nākotnes” plāniem, bet prasa lielu apjomu derīga materiāla un ļoti daudz laika, lai to pārbaudītu. Pagaidām šis darbs nav veikts.
7. Kaut gan arī tas ir iespējams. Putnu vairošanās stratēģijās un partneru izvēlē ir ļoti daudz kā tāda, kas sākotnēji šķiet neticams vai neiespējams. No pētījumiem ar citām putnu sugām, piemēram, ir zināms, ka vismaz dažu sugu putnu mātītes spēj nepatīkama partnera spermu “uzglabāt atsevišķi” un pēc tam no tās atbrīvoties.
8. Putnu mēsli ir ekskrementu un urīna maisījums, kur urīns veido lielāko daļu no masas, tāpēc tie ir šķidri.
9. Di-hlor Di-fenil Tri-hlor-etāns, tautā saukts par dustu
10. LZP projekts “Dzīvsudraba piesārņojums savvaļas putnos Latvijā: pašreizējais stāvoklis un līdzšinējo pārmaiņu rekonstrukcija” (Nr.lzp-2020/1-0005).
11. No vairāk nekā 100 zināmajām.
12. Iespējams, ka tad šobrīd ligzdā jau būtu mazuļi
13. 10 centi par zivtiņu, kuras vidējais svars ir 20 grami, nepieciešamais nodrošinājums barotavā vienā dienā ir 2 kg, rēķinoties ar zudumiem un to, ka barotava tiek papildināta reizi divās dienās; degvielas izmaksa 0.144 eiro par km – degvielas patēriņš mašīnai 8 l uz 100 km, cena par litru 1,8 Eiro, dienas brauciens 100 km; samaksa par darbu, pieņemot, ka visu vasaru strādāt brīvprātīgi neviens nevar atļauties, 10 eiro dienā uz rokas, plus visi nodokļi, kas par to jāmaksā, 120 dienu periodā no aprīļa līdz jūlija beigām.
14. https://en.wikipedia.org/wiki/Bird_ringing
15. Kopš 1990. gada Latvijā ar parastiem gredzeniem ir apgredzenots 2031 melnais stārķis, 1838 putniem uzlikti krāsainie gredzeni. Pavisam vienādi vai otrādi apgredzenoti 2032 putni. No gredzenotajiem putniem vēlāk redzēti dzīvi vai atrasti beigti (ieskaitot arī tos, kas nomiruši ligzdās un atrasti tur vai zem ligzdām vēlāko gadu kontrolēs) 262 putni, jeb 12.9% no gredzenotajiem. Daži putni redzēti atkārtoti, daudzi tikai vienreiz, pavisam kopā analizēti 814 novērojumi / kontroles. Tikai 11 gadījumos informācijas “devējs” bija parastais gredzens (0.5% no apgredzenotajiem putniem, vai 4.2% no reģistrācijām).
16. no 19. līdz 23. aprīlim