… ir pieklājīgākais no izteicieniem, ko šādā situācijā kāds varētu paust. Es, to izsakot pat domās, uzreiz redzu birģermeistara Eka seju (Ēvalda Valtera izpildījumā) “Vella kalpu” ainā, kad no galda ir pazudušas visas atslēgas.

Stārķa seja, ieraugot ligzdas vietā pliku zaru, ir līdzvērtīgi izteiksmīga. © GIP

Katrs var iztēloties ierakstos ar “pī” aizstātus tekstus, kas sākas ar f, sch vai b, atkarībā no lietotās valodas, kas varētu izskanēt reālā dzīvē šādos gadījumos. Es, protams, cilvēciskoju situāciju, taču ligzdas zudums putnam rada krietni lielu stresu, kura kontekstu mēs laikam īsti nespējam novērtēt. Mēs taču ligzdas nebūvējam, turklāt, izmantojot tikai vienu “pinceti” (knābi) kā instrumentu. 

Ligzda ir jāatjauno, un ne katra vieta ir gana vienkārša, lai to izdarītu. Var, protams, teikt, ka putns ir stulbs, ja nemāk uzbūvēt ligzdu, bet ja dažās pieejamās vietas ir tik ērtas, kā baļķis sporta vingrošanā, uz kura jāmet salto nenokrītot, tad varbūtējais uzbrauciens putnam nav diez cik korekts. Arī cilvēki uz vingrošanas baļķa var uztaisīt salto nenokrītot. Ir taču (dažas) sporta vingrotājas, kas to demonstrē katrās sacensībās. Taču cik no mums pārējiem būtu gatavi kaut vai uzkāpt uz tā baļķa, par salto nerunājot?

Zinot to, ka daudzas labās vietās uzbūvētas ligzdas pastāv daudzus gadu desmitus, ir diezgan liels pamats domāt, ka ir daudzi stārķi, kas savā mūžā nevienu ligzdu nav uzbūvējuši, jo nav bijusi tāda vajadzība. Uzlikt uz lielas esošas ligzdas kādu zariņu un kārtējo sūnu porciju patiešām nav liela māksla. Bet sākt uz nelīdzena pamata acīmredzami ir.

Putns diezgan ilgi apcer, kā sākt ligzdas atjaunošanu. © GIP

Putns vispirms kādu laiku nedara neko – gluži kā mēs (vismaz es pats noteikti), kad kaut kas ir
sagājis dēlī (piemēram, datorproblēmu dēļ pazudis vairāku dienu darbs vai tml.). Tad 6. aprīlī 5:33 tomēr sāk krāmēt zarus, taču tie visi birst zemē.

Pirms viņš ir kaut ko jēdzīgu sasniedzis, ierodas viņa dāma, taču gaidītās “ligzdiņas” vietā ir pliks zars. © GIP

Stress noteikti nemazinās. Iespējams, to vēl vairāk palielina bildēs neredzamais apstāklis, ka nokritušajiem zariem nevar tikt klāt, jo tieši zem ligzdas ir biežņa. Taču katrs zars ir mežā jāatrod un ligzdas uzbūvēšanai ir vajadzīgi mazākais, vairāki simti piemērotu zaru.

Jau iztērēti 23 zari, taču tie visi ir nokrituši. Šoreiz viņš mēģina zaru pieturēt ar kāju, taču arī tas nedod rezultātu. Kamēr zaru pietur, to nevar iegrozīt, kā vajadzētu, bet tikko to vairs netur, arī tas nokrīt. © GIP

Tad mēģina uzlabot vietas stabilitāti, atnesot zāļu kušķi – kas ir ļoti interesants fakts. Zara kūkumu likvidēt putns nevar, bet acīmredzami viņš saprot, ka kaut kā zaru vajag padarīt mazāk slidenu.

Mēģinājums padarīt ligzdas pamatu mazāk slidenu ar zāļu kušķi neizdodas. Arī zāles nokrīt. © GIP

Diezgan liela daļa neveiksmes ir apstāklī, ka atrastie zari netrāpās pareizas formas un pareiza žuburojuma. Turklāt, pat tos nav viegli atrast. Starp aizlidošanu pēc kārtējās neveiksmes un ierašanās ar jaunu zaru dažos gadījumos paiet vairāk nekā pusstunda. Pēc 28 neveiksmes 8. aprīļa rītā viņš ligzdas būvi šeit pārtrauc, tikai izmanto šo vietu kā naktsguļas zaru. Viņam izdodas atrast labāku vietu vienā no blakus apsēm – nepilnu 20 metru attālumā.

Jau ceļā uz jauno ligzdu goris uzlaižas vecās ligzdas zarā ar krietnu sūnu porciju. © GIP

Cik ilgu laiku prasa ligzdas būve tajā kokā, mēs īsti nezinām, bet ja šīs sūnas tiek nestas uz jau puslīdz gatavu ligzdu, tad kopš pēdējā mēģinājuma atjaunot ligzdu vecajā vietā ir pagājušas tikai četras dienas. Taču vēlāk izrādās, ka arī jaunā vieta nav laba.

18. jūnijā ir diezgan stiprs vējš un, iespējams, salikumā ar jaunuzbūvētās ligzdas svaru, apses zars neiztur un ar visu jaunbūvēto ligzdu nolūzt. © M. Strazds

Cik varēja saprast no ligzdas satura izpētes 16. jūlijā, olu tajā nebija bijis. Iespējams, ligzdas pilnīga pabeigšana prasīja daudz vairāk laika nekā tikai nedēļa un ligzdošanai tā vairs nepietika.   

20. jūnijā putns jau atgriežas pie iepriekš nokritušās ligzdas vietas, taču šogad vairs nemēģina neko būvēt. © GIP

Sezona ir zaudēta un ligzdas nav. Arī nākamgad tā būs kaut kur jābūvē.

Pirms dažiem gadiem veiktais stāvokļa izvērtējums skaidri liecina, ka Latvijā palikušajās mežu driskās trūkst piemērotu koku, kur stārķis varētu uzbūvēt ligzdu. Bet – tas gan ir tikai minējums, jo pētījumi par to līdz šim nav veikti – ļoti šķiet, ka trūkst arī zaru, no kuriem ligzdu varētu būvēt, pat ja ir piemērota vieta. Iespējams, tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc nokritušas ligzdas atjaunošana prasa daudz vairāk laika nekā stārķis to spētu, un ligzdu atjaunojot, nākas vienu gadu izlaist.

Latvijā skolās notiek projektu nedēļas un skolēni to laikā taisa visādus “pētījumus”. Ir dzirdēti visnotaļ jēdzīgi varianti, bet daudz vairāk ir pilnīgi stulbu projektu, kurus taisa taisīšanas pēc. Te nu ir brīva ideja un tēma kaut vai visiem Latvijas bioloģijas un/vai dabas mācības / ģeogrāfijas (nezinu, kādi tagad ir priekšmeti un kā tos sauc) skolotājiem – izvēloties dažādus mežus, noskaidrot, cik ligzdas būvei piemērotus zarus var atrast, piemēram, 100 m garā taisnā joslā, kas ir 1 m plata. Kādi ir piemērotie zari, var labi redzēt dažās te iekļautajās bildēs, bet var vērot arī dabasdatu tiešraides ligzdā. Taču to ir viegli saprast arī bez bildēm. Zaram ir jābūt tādam, lai to ir jēga no zemes celt un lidot uz ligzdu (1-2 m gariem, parasti apmēram 1-1,5 cm resnam resnākajā galā), taču arī tādam, ko putns spēj panest (atgādinu, ka pieaudzis stārķa tēviņš sver ap 3 kg, ļoti spēcīgi putni var sasniegt, lielākais, 3,5 kg svaru).

Ligzdas krīt tādēļ, ka tās sasniedz lielus izmērus un svaru (un zari nespēj to svaru nest), tādēļ, ka nolūzt var koks, dažreiz pie vainas ir pārāk stiprs vējš (vētras) un tamlīdzīgi. Kopš 1981. gada katru gadu nokritušas ir vidēji 3,3% no zināmajām ligzdām. Dažos gados tādas var būt tikai atsevišķas ligzdas, bet ir gadi, kad bojā iet krietni vairāk. Piemēram 2005. gadā lielākoties janvāra vētras dēļ nokrita 8,2% ligzdu.

Vairums ligzdu iet bojā ziemas sezonā, bet diemžēl gandrīz katru gadu kāda ligzda iet bojā kopā ar dējumu vai mazuļiem. Arvien biežāk pie šādiem gadījumiem piepalīdz dažreiz dabai draudzīgi un dažreiz vienkārši alkatīgi “saimniekotāji”. Piemēram, nozāģē mežu gandrīz līdz ligzdas kokam, atsedzot mežmalu.

Pēc meža nociršanas ligzda ir palikusi faktiski mežmalā un ligzdā perējošo putnu var redzēt pa lielu gabalu (attēla pelēkums izskaidrojams ar to, ka līst lietus; 29.05.2013). © M. Strazds

Vējš tādā mežā var labāk tikt iekšā un pēc gada vai dažiem, kad trāpās kāda nelāga diena, vējš uzgāž ligzdas zaram blakus augošu egli, un ligzda ar visiem bērniem ir zemē. Vai (citā vietā, kur līdz ligzdai atstāti 20 m “meža”) noceļ ligzdu ar olām no zara “kā kūku”.

Tā pati vieta pēc vēja nedarbiem 28. jūnijā. Lielākā daļa koku ir savā vietā, bet ligzdas ozols ir nolūzis. © M. Strazds

Vējš ir izgāzis vairākas ozolam blakus augošas egles. Viena no tām ir uzkritusi ligzdas zaram, ar to kā ar sviru nolaužot arī visu koku. Ligzdā esošie vismaz divi mazuļi ir pagalam. © M. Strazds

Ja ligzda nokrīt pati – vienalga, sniega vai vēja dēļ, tad tā ir turpat zem koka. Tā var saglabāties gandrīz neizjukusi vai sadalīties “reizinātājos”. Ja vieta ir laba, bet ligzdvieta nedaudz nestabila, putns var vairākkārt atjaunot nokritušo ligzdu, bet vecie, daļēji kompostējušies zari tam vairs nav izmantojami. Tā zem ligzdas koka var izveidoties liela veco ligzdu kaudze, kuru var redzēt gadu desmitiem.

Pārlieku liela svara dēļ ziemā nokritusi ligzda krīt kā monolīts klucis, jo ligzdas ilggadīgais sūnu izklājums un mēsli ziemā sasalst, bet līdzīgi kā purvi, kūdra labi saglabā aukstumu. Šāda ligzda var būt sasalusi iekšā vēl tad, kad apkārtējā mežā nekur vairs nav pat sniega palieku. 19.3.2017. © M. Strazds

Pērn vientuļa putna uzbūvēta ligzda, kur mazuļi nav bijuši, nav tik kompakta. Krītot tā izjūk, taču vienalga, visi nokritušie zari tupat zem koka atrodas. 16.3.2017. © M. Strazds

Bet ir vēl kāda, pavisam neparasta ligzdu kategorija. Šīm ligzdām virtuāli kopīgs ir tas, ka tās nonākušas kaut kādos ar cilvēku interesēm saistītos “konfliktos”, bet fiziski kopīgs ir tas, ka tās nenokrīt zemē. Ja analizējam pēdas, kas pēc šīm ligzdām paliek, tad cits nekas neiznāk, kā tas, ka tās izkūp gaisā. Par laimi tādu pagaidām nav daudz, bet mēdiju pūles kūpinātājus reklamējot neizbēgami novedīs pie tā, ka būs vēl. Par vienas tādas ligzdas vēsturi nākamreiz.