Šķiet, mēs neesam pirmie, kas šajā pasaulē ir nodarbojušies ar ceļojošo putnu (= ķer nu vēju laukā!) meklēšanu, jo sižets ar pamatdomu “aizej tur, nezin kur” ir aprakstīts jau pasakās. Turklāt, ne vienā vien. Laikmets un tehnoloģijas ir mainījušas to, ka mēs zinām, ko mēs ejam (braucam) meklēt, bet būtsikākā puse nav mainījusies. Arī tad, kad uzzinām, kur, piemēram, Kate tikko ir bijusi, tur viņas vairs nav, pat tad, ja intervāls starp “tikko” un “tagad” ir pārdesmit minūtes. Ar prognozēšanu, kur viņa būs, mums tik labi neveicās, jo trūkst zināšanu. Tiesa tai ziņā šis brauciens, lai gan tikai daļēji sekmīgs (jo Kati mēs “redzējām” gan, taču lielākā daļa datu no viņas raidītāja, kas bija galvenais mērķis, tā arī palika neiegūti) deva milzīgu pienesumu un pavisam drīz pastāstīsim par to tuvāk – dienu pa dienai. Mūsu brauciena nosacītais galamērķis izrādījās Prutas paliene pie Jasi, Rumānijā, kur karsti bija ne tikai mums – pat bišu dzeņiem bija grūti, jo gaisa temperatūra ēnā divas dienas sasniedza 40°, tikai ēnas tur nebija.
Jaunie bišu dzeņi dzesējās, tupot “ēnā” ar pavērtu knābi un elsojot
Karstumu dienas vidū varēja redzēt un arī tas ietekmēja mūsu sekmes, jo te esošie stārķi no karstuma izvairījās, uzlidojot pāris km augstumā, bet zemē atgriežoties tikai tumsā…
Attēlā redzamais vidējais putns gandrīz noteikti ir Kate, jo lielā pietuvinājumā var saskatīt antenas siluetu
Pēc neveiksmes ar Kati brauciens tika pagarināts (kopā sasniedzot 4707 km), lai mēģinātu “noķert” vismaz Upeni, kuras darbošanās un atpūtas vieta šķita vairāk prognozējama. Tas izdevās un pavisam drīz sekotāji varēs redzēt atšķirību starp “iso versiju” maršrutam un pilnajiem datiem par Upenes ceļojuma pirmajām 10 dienām. Bet vispirms visiem dalībniekiem (Indrai, kas iznesa galveno braukšanas smagumu un stresu, it īpaši par dažām Ukrainas šosejām, Maijai, kas Ungārijā brauca pa upesbāni – tas ir autobānis, uz kura 150 km garumā gāžas tāds lietus, ka ceļu norobežojošās joslas nevar redzēt, un man pašam pēc gaidīšanas uz robežas starp Moldovu un Rumāniju, datiem, kuri burtiski aizlido no deguna un tml.) ir mazliet jāatgūstas no visnotaļ skarbās ekspedīcijas un stresa pēc neveiksmēm. Iespējams, labākais nosaukums grāmatai par šo braucienu, ja kāds to izlemtu rakstīt, būtu – jebkas, kas var saiet dēlī, saies dēlī… Kaut ko no tā mēs te noteikti uzrakstīsim, tikai mazliet pacietības!
